Tas attiecas arī uz attieksmi pret Latvijas aizsardzību, kas, pateicoties pārdomātai rīcībai (dalība aliansē), nu jau aizvadījusi divas desmitgades normālas, brīvas valsts statusā (diemžēl daudzos aspektos stipri pieklibojot). Katru reizi, kad Latvijas debesis pārlido Šauļos bāzētās NATO lidmašīnas, iespējams gūt apliecinājumu - Latvija atrodas drošībā. Tas nav pārspīlējums, jo nav lāga aina redzēt nobiedētus civiliedzīvotājus, pār kuru galvām aizlido ar nāvējošu kravu uzpildītas lidmašīnas. Latvijas kontekstā der minēt Čečeniju un Gruziju, jo abos gadījumos bijusi darīšana ar Krievijas militāro spēku, kam nebija atbilstoša pretspēka.
Minētajiem 50% vajadzētu kļūt par pamudinājumu augstākajām valsts amatpersonām par Latvijas aizsardzības nodrošināšanu domāt nopietnāk. Uz to nesen norādījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš solījuma nepildīšanā savai sabiedrībai un sabiedrotajiem par aizsardzības budžeta palielināšanu vainojis gan pats sevi kopā ar visu valdību, gan arī prezidentu. Tā, protams, ir ļoti ļauna kaite, ja iespējams nepildīt to, kas melns uz balta ierakstīts valsts likuma formā, kas paredz palielināt aizsardzības budžetu. Vai šādā gadījumā nevajadzētu atcerēties Valda Dombrovska un Andra Bērziņa patriotiskas noskaņas pavadītos braucienus pie mūsu karavīriem Afganistānā? Nenoliedzot šādu vizīšu nozīmi, pašiem karavīriem un vismaz tiem pieminētajiem 50% valsts iedzīvotāju daudz svarīgāka šķiet ilgtermiņā vērsta augstāko amatpersonu darbošanās. Diemžēl aizsardzības jomā to neredz.