Protams, tad vispirms ir jādefinē, ko sevī ietver "viss, kas saistīts ar mācību procesu". Grāmatas, darba burtnīcas, zīmuļi un otas utml., kā arī skolas forma, soma, sporta apavi utt. Jānosaka arī minimālo paketi un tās izmaksas, jo, kā zināms, vizuālajai mākslai prasītos eļļas krītiņus var nopirkt par latu un var iegādāties arī par pieciem latiem.
Ir jāsaprot, ka šādu programmu neviens nevar ieviest nedz dažu mēnešu, nedz gada laikā. Zinām, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas un skaļie saucieni, sak, sūdzēsim tiesā, naudu valsts kasē nepavairos. Taču, ja šodien ķeras pie darba un procesu sāk, tad ieguldījums un ieguvums būtu neatsverams. Jo Latvijā noteikti ir daudz tādu vecāku, kam 1. septembris ir pienācis ar asarām. Ja nav izveidota sistēma, kur lūgt kompensāciju un ja nevar iegādāties nepieciešamās darba burtnīcas, tad... tiešām jāraud, jo tas tiešā veidā ietekmē bērna mācību kvalitāti. Un arī pašsajūtu skolā.
Man ir divi bērni, un es neesmu ievērojusi, ka kādi skolotāji vai audzinātājas prasītu, lūgtu ko neadekvātu. Jā, mēs esam pēc izsniegtā saraksta pirkuši arī tualetes papīru, bet ko tad lai bērns dara – neslauka dupsi? Vecāki ir stāstījuši, ka klases audzinātāji vecākus aicina ziedot interaktīvās klases tāfeles iegādei. Arī tas, manuprāt, nav untums – tehnoloģijas attīstās, un šāda tāfele uzlabotu mācību kvalitāti. Bet lai pēkšņi visās Latvijas skolās katrā klasē būtu interaktīvās tāfeles – mēs taču zinām, ka valsīt tādas naudas nav. Bērnudārzos guļamtelpās nav aizkaru, lai pusdienas laikā mazajiem nespīdētu saule acīs. Ja audzinātāji aicina vecākus aizkarus sarūpēt, tā nav ļaunprātība, bet nepieciešamība.