Fragments no intervijas Dienā:
Kā jūs vērtējat aizgājušās pašvaldību vēlēšanas?
Šīs vēlēšanas parādīja trūkumus tām priekšvēlēšanu aģitācijas likuma normām, kuras ir pieņemtas, kur skaidri ir iezīmēti tēriņu griesti tiem, kas vēlas izaicināt pie varas esošos. Pie varas esošie ļoti veiksmīgi varēja izmantot savus administratīvos resursus, lai noturētos pie varas. Tie, kuriem bija vara pirms pašvaldību vēlēšanām, to saglabāja. Tie, kuri vēlējās pārmaiņas savās pašvaldībās vai mainīt lietu kārtību, tad tiem iespēja tika liegta. Ja es runāju par savu Mārupes novadu, tad budžets ir 14 miljoni, kur iespaidīgus resursus atvēl vietējai avīzei, kur cilvēki, kuri raksta šajā avīzē, sēž tajā pašā mājā, kur pašvaldības priekšsēdētājs. Ja vēlaties piedalīties vēlēšanās kā neatkarīgs politisks spēks, tad jūs varat iztērēt 1800 latu.
Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kā jūs vērtējat, vai esošais politiskais piedāvājums noklāj «visu lauku», vai tomēr kaut kā akūti trūkst?
Politiskais piedāvājums noteikti nenoklāj to lauka daļu, kas ir saistīta ar ekonomiskās aktivitātes palielināšanu. Ja mēs skatāmies politiskajā spektrā, redzam, ka ir divas sociāldemokrātiska tipa partijas. Vienā etniskajā grupā ir SC, otrā ir latviski runājošā Vienotība plus Reformu partija.
Vienotības piedāvājums ir sociāldemokrātisks?
Protams, neraugoties uz to, ka Vienotībā ir labēji politiķi, Vienotība ir vairāk kreisa nekā labēja. Ja runa ir par ZZS, viņiem ir skaidra agrāra niša, uz lauku teritorijām mērķēta niša. NA - arī tur skaidri ir izteikta vēlētāju grupa. Politiskajā spektrā nav neviena politiska spēka, kuri domā un rūpējas par ekonomiskās attīstības palielināšanu.
Jums šķiet, ka netiek domāts par uzņēmēju interesēm?
Te runa ir par kopīgo ekonomisko aktivitāti. Cilvēkiem vai nu nav darba, vai arī darbs ir stagnējošs tādā ziņā, ka to darba piedāvājumu nav, un viņiem ir jāpaliek tur, kur viņi ir. Pēc būtības profesionālajai izaugsmei citu variantu nav. Ekonomiskās aktivitātes trūkums rada to, ka nav iespējas ne tiem, kuriem nav darba, ne tiem, kuriem tāds ir.
Dombrovska formula ir bijusi, ka galvenais ir realizēt konsolidāciju un ieviest eiro. Ekonomiskā aktivitāte atnāks pati par sevi.
Tas nekur pasaulē nav noticis, ieskaitot Latviju. Tas arī nenotiks, jo valdība un pašvaldības ir un paliek nopietni partneri jebkuram uzņēmējam, jebkurai uzņēmējdarbības formai. Cilvēki, kuri maksā nodokļus, iegūst pakalpojumus attiecīgajā valstī.
Ko valsts varētu darīt ekonomiskās aktivitātes veicināšanai?
Ja runājam par to, kādā veidā palielināt ekonomisko aktivitāti, tad tā ir investīciju piesaiste. Jo mēs skaidri zinām, ka Latvija šajā ziņā ir pēdējā vietā no Baltijas valstīm, 32. vietā Eiropā. Ja nemaldos, 2012. gadā esam radījuši pārsimts darbavietu ar investīcijām. Ekonomikas ministram ir jādomā, kādā veidā pateikt uzņēmējiem, gan vietējiem, gan reģionā, kāpēc investēt Latvijā. Investīcijas ir pamatu pamats. Otrs, ar ko ir grēkojusi Latvijas valdība kopš 2008. gada, ir dažādas ekonomiskās brīvības. Mēs redzam regulācijas ik uz soļa. Nesen runāju ar mazu lauku uzņēmēju, kur apgrozījums ir 100 tūkstoši. Nodokļu inspekcijas pārbauda pagājušā gadā, šogad arī, bet viņiem nav tādu resursu, lai varētu veltīt nodokļu inspekcijai tādu laiku. Viņi no rīta līdz vakaram strādā, lai varētu savilkt galus kopā, plus vēl nodarbina citus. Problēma jau nav VID, bet valsts politiskais uzstādījums.
Varbūt Latvija tā arī nekļūs pievilcīga investoriem?
Pēdējos četros gados ir darīts viss, lai Latvija būtu mazāk pievilcīga uzņēmējiem no mikroekonomiskā viedokļa. Makro pusē fiskālā disciplīna, centieni, kuri veikti, lai būtu pietiekami zema inflācija, pēc iespējas mazāk dzīve uz deficīta, šie rādītāji ir iepriecinoši. To novērtē arī reitingu aģentūra. Bet tie nav pietiekoši. Mikrolīmenī tāpat jau notiek politikas veidošana un resursu pārdale. Mēs redzam visādus piemērus, kādi tik jauni nodokļi nav radušies pēc 2009. gada un ar kādu palielinājumu sola. Tas ietekmē cilvēkus, kuri strādā, - tie vienkārši kļūst nekonkurētspējīgi.
Jūs piedalāties Eināra Repšes vadītajā biedrībā Latvijas attīstībai.
Kādus trīs mēnešus es personīgi regulāri apmeklēju Latvijas attīstības sanāksmes divas trīs reizes nedēļā. Tur strukturētā veidā tiek runāts par visu tautsaimniecības spektru, par to, kādā veidā Latvijai ekonomiski panākt izaugsmi.
Tātad tā šobrīd ir tāda labo ideju laboratorija.
Tā ir vienīgā vieta Latvijā, ieskaitot valdību, kur notiek sistemātiskas debates. Faktiski ideju attīstība ekonomiskās aktivitātes pieaugumam.
Vai no biedrības puses esat manījuši valdības vai atsevišķu ministru ieinteresētību?
Es personīgi neesmu manījis.
Var, protams, krāt idejas, bet, lai tās nepaliktu uz papīra, ir jāmeklē politiskie instrumenti to realizācijai.
Viens veids ir meklēt politiskos instrumentus, bet pašreiz šāds lēmums nav pieņemts. Zinu, ka biedriem ir doma, ka loģiski būtu idejas realizēt caur politisko procesu. Kā tas izskatīsies, tas, protams, ir tikai nākotnes jautājums. Tajā pašā laikā, ja mēs skatāmies uz sabiedrisko darbību, tad arī caur to ir iespēja ietekmēt valdības un sabiedrisko domu, ko tad sabiedrība prasa no saviem priekšstāvjiem. Pēc būtības ir jautājums, par ko runāt, kāda ir atsevišķu ministru un valdības dienaskārtība. Viens ir, ka viņi var spriest par otršķirīgiem jautājumiem, kuri šobrīd nevienu neskar, otrs ir, kur ir akūti un nepieciešami jautājumi. Es jau minēju par darbavietām. Tas ir jautājums, kas ir pāri visam, bet neesmu dzirdējis, ka tas būtu dienas kārtībā ekonomikas ministram, premjeram vai finanšu ministram.
Visu interviju lasiet trešdienas laikrakstā Diena!