Latvijā ir bijušas kolektīvas katastrofas sociālās aprūpes centros (2007. gadā SAC „Reģi”), kā arī individuālās traģēdijas, kas norit ik dienas (spilgtākā epizode - novārdzis puisis vārdā Artūrs 2012. gadā SAC „Rūja”). Pēc katras epizodes, kas nonāk sabiedrības uzmanības centrā Labklājības ministrija apgalvo, ka problēma ir naudā un pieprasa papildus finansējumu. Finansējums parasti tiek piešķirts, bet sasodīts - traģēdijas turpinās. Kur problēma?
Lai kā Labklājības ministrijai negribētos atzīt, ka problēma ir sistēmā un tomēr lai cik naudas turpinātu piešķirt nemainot sistēmu - nekas neuzlabosies.
Pēc vispārīgās informācijas 2012. gadā visu SAC pakalpojumu uzturēšana izmaksājusi vairāk kā 22 miljonus latu. Ja pieņem, ka kopumā pakalpojums tiek nodrošināts aptuveni 4700 klientiem, tad izveidojas, ka viena klienta uzturēšana valstij izmaksā aptuveni 4680 latus gadā. Bet izrādās, ka vēl papildus šai summai ir jāpieskaita klientu plānošanas, centru uzraudzības, vadības un nepieciešamo ieguldījumu infrastruktūrā izdevumi (kas ir kritiskā stāvoklī) un šīs izmaksas neviens neapzin, jo ir dažādi avoti (ES fiansējums, pašvaldību atbalsts, privāti ziedojumi utt.) vai neviens patiesībā negrib zināt kopējās izmaksas. Tas nozīmē, ka katru gadu šādu intitūciju izmaksas varētu būt ap 30 miljoniem. Iespaidīgi! Ko valsts iegūst par šādu summu? Katostrofālu un zem katras kritikas esošu pakalpojumu! Rodas loģisks jautājums – kur paliek nauda?
Visā pasaulē tiek veikta pāreja no šādu lielu institūciju aprūpes formām uz sabiedrībā balstītiem, nelieliem pakalpojumiem. Protams vēl paliek Bulgārija, Rumānija, Baltkrievija, Krievija, iespējams kādas Āfrikas valstis un Latvija, kur ilgstoša aprūpe ir saglabājusi dominējošu stāvokli. Arī Labklājības ministrija ir noteikusi šādu pāreju par savu prioritāti, bet kas notiek realitātē? Pat šodien ministrijas mājas lapā var lasīt, ka 18.07.2012 uzsākusī darba grupa „Pamatnostādņu sociālo pakalpojumu attīstībai 2013. – 2019. gadam izstrādei” ir plānojusi pabeigt darbu līdz 01.04.2013. Bet izrādās citi darbi ir svarīgāki un 2013. gada maija beigās ministrija nav varējusi atrast laiku, lai šīs pamatnostādnes izstrādātu. Bet papildus naudu paprasīt – tas ir vienkārši!
Izbrīnu raisa arī ministrijas ideja precizēt sniegtā SAC pakalpojuma kvalitāti un izvērtēt klientus atsevišķa pilotprojekta ietvaros. Vadoties pēc ministrijas loģikas sanāk, ka zinām cik slikts ir pakalpojums, bet tomēr to vēlreiz pārbaudīsim un noteiksim cik klientiem šāds pakalpojums der, bet cik var pretendēt uz labāku. Bet cerēsim, ka vismaz šo projektu spēs novadīt līdz galam. Cerēsim, ka izvēlētie eksperti nepaziņos, ka viss ir kārtībā un vienīgais, kas nepieciešams – papildus nauda. Cik tas gan būtu izdevīgi – ministrija paprasa, eksperti apliecina, MK piešķir un varam dzīvot tālāk līdz nākamajai traģēdijai.
Un jāatzīst, ka darbinieki, kas strādā un ikdienā sniedz pakalpojumu to dara ar labāko sirdsapziņu un savu iespēju robežās un par veikto pakalpojumu saņem snieklīgu naudu. Bet nemainot pašu sistēmu, kas saglabājusies no senseniem laikiem, nav iespējams nodrošināt atbilstošus pakalpojumus.
Apzinoties, ka visi mēģinājumi Latvijā mainīt sistēmu saņem lielu atsitienu no grupām, kuras vēsturiski ir iedzīvojušās uz esošās sistēmas rēķina, tomēr aicinām Labklājības ministri I. Vinķeli un Valsts sekretāri I. Jaunzemi rādīt piemēru un uzsākt sen nepieciešamās reformas, kā arī veicināt atbildīgo ierēdņu darbu.