Darba kārtībā vēl viena reforma

Tajā ir pietiekami daudz konkrētības. Piemēram, tiek rosināts 2017.–2018. gadā veikt "ļoti mazo un mazo iestāžu" darba efektivitātes izvērtējumu un lemt par to iespējamu apvienošanu, turklāt ir arī skaidri nosauktas iestādes, par kurām ir runa (14. lpp.). Tas ir korekti arī attiecībā uz šīm gandrīz 20 iestādēm, jo nu tajās strādājošie – ja vien paši neguļ letarģiskā miegā – var savlaicīgi vai nu meklēt citu darbu, vai arī izstrādāt argumentāciju sava darba jēgas aizstāvēšanai.

Tāpat pietiekami nepārprotami pieteikti parametri pārvaldes rindu retināšanā – līdz 2020. gadam jāpanāk, ka vispārējā valdības sektorā strādājošo īpatsvars nepārsniedz 8% no Latvijas iedzīvotāju skaita. Tas savukārt nozīmē, ka tuvāko četru gadu laikā ik gadu no darba būtu jāatbrīvo aptuveni 5000 nodarbināto. Vienlaikus gan VK neslēpj, ka mērķis būs grūti sasniedzams, jo 49% no vispārējā valdības sektorā nodarbinātajiem strādā pašvaldībās un to iestādēs, savukārt valdība neko pavēlēt šajā ziņā pašvaldībām nevar (un no demokrātijas viedokļa pašvaldību autonomija nav drupināma).

Nav grūti prognozēt, ka pieteikto samazinājumu īstenot, to vēršot vien uz, noapaļojot, pusi no kopējā apjoma, varētu būt sarežģīti. Līdz ar to var gadīties, ka izvirzītais mērķis tiek sasniegts, ja tā drīkst teikt, manipulējot ar "cipariem". Proti, dokumentā lasām, ka trešā lielākā nodarbināto grupa (atbilstoši amatu saimēm) ir dažādi tehniķi, šoferi, garderobisti, sētnieki, apsargi, dārznieki utt. Retināt šīs rindas varētu būt salīdzinoši mazsāpīgi, un attiecīgi samazinājums tiktu sasniegts, bet cita lieta, ka šo cilvēku atalgojums ir zems, līdz ar to finansiālais ieguvums būtu relatīvs. Tas nav pārmetums VK, bet skaidrs, ka te sagaidāmi dažādi triki. Taisnības labad gan jāsaka, ka VK piedāvā arī konkrētu reformas finansiālo rādītāju – ikgadēju ietaupījumu 1% apmērā no iestāžu kārtējiem izdevumiem. Tas var likties maz, tomēr labāk noteikt reālistisku mērķi, turklāt naudas izteiksmē (apmēram 16 miljonu eiro pirmajā gadā) arī tas būtu labi.

Dokumenta vājās puses prognozējami saistās ar postulētajiem mērķiem pārvaldes efektivitātes palielināšanā. Tēzes par konceptuālu domāšanas maiņu no "sodīšanas kultūras" uz "sadarbības kultūru" izraisa skepsi ne tik daudz tāpēc, ka jau neskaitāmas reizes dzirdētas, bet tāpēc, ka izmaiņas domāšanā ar ētikas kodeksiem vai korporatīvās sociālās atbildības semināriem nepanāksi. Tomēr kopumā VK piedāvājums izskatās pietiekami strukturēts un godīgs, tāpēc tuvāko divu mēnešu laikā (atbilstoši darbības grafikam) ieinteresētajiem būtu tiešām jāizmanto iespēja, lai ar to iepazītos un izteiktu priekšlikumus.