Tuvojas gada noslēgums - vai jūs īsumā varētu formulēt, kas šogad jums ir izdevies un kas tomēr palicis nepadarīts?
Ja atskatās uz šo gadu, kopumā var teikt, ir izdevies nodrošināt pietiekami labu ekonomisko izaugsmi. Mēs varam prognozēt, ka tā būs ap 5%. Tas ir krietni straujāk, nekā mēs sākotnēji prognozējām. Līdz ar to esam visstraujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā.
Bet tas nav tas «beigtā kaķa» atsitiens?
Es pabeigšu domu par ekonomikas izaugsmi. Turpinās arī pozitīvi ražošanas un eksporta pieaugumi. Pēc šiem rādītājiem mēs jau pārsniedzam pirmskrīzes līmeni. Kas attiecas uz ekonomikas rādītājiem kopumā, tur, protams, ir arī zināms bāzes efekts, tas, ko jūs jautājāt, - ka, nākot no zemāka IKP līmeņa, protams, ir vieglāk nodrošināt pieaugumu. Bet te tomēr jāpaskatās uz ekonomikas struktūru. Ja skatāmies situāciju līdz krīzei, ekonomikas struktūra tomēr bija citāda, ar lielāku uzsvaru uz būvniecību, nekustamo īpašumu, mazumtirdzniecību. Pašreiz mums nebūtu jācenšas atjaunot tādu ekonomiku, kāda bija pirms krīzes. Tas bija burbulis, kas pārplīsa.
Labi, izaugsme ir galvenais pozitīvais, tomēr par ko jums ir sajūta - tas tā īsti nav padarīts?
Es tomēr, ja vēl drīkst, par pozitīvo… Ir izdevies nodrošināt arī finansiālo stabilitāti. Budžeta deficītu ir izdevies noturēt pat mazāku, nekā sākotnēji bija plānots, - 2,5% no IKP vietā ir zem 1,9% šogad, un nākamā gada budžets apstiprināts ar 1,4% deficītu. Stabili ejam uz sabalansētu budžetu. Ja kopumā paskatāmies uz visiem rādītājiem, šogad ir izdevies izpildīt visus Māstrihtas kritērijus. Tas ļauj mums visā nopietnībā diskutēt par to, vai mēs gribam vai negribam stāties eirozonā. Agrāk tāda diskusija principā nevarēja notikt. Ir izdevies arī būtiski samazināt valsts parāda procentlikmes, ko parādīja pēdējā dolāru obligāciju emisija. Tas viss mums būtiski ļaus samazināt parāda apkalpošanas izmaksas.
Tas viss ir labi, tomēr gribētu atgriezties pie pārdomām par nepadarīto.
Ir vairākas lietas, kurās ir jāturpina strādāt, kuras nākamajā gadā izšķirsies, kā tās aizies. Viena lieta, kas te jāmin, ir Eiropas Savienībās nākamā finanšu perspektīva, Savienības budžets 2014.-2020. gadam. Šogad šinī jautājumā nav izdevies panākt vienošanos, tāpēc jāturpina sarunas. No vienas puses, var teikt - jā, ir panākts zināms progress šajās abās Latvijai svarīgajās sadaļās: gan kohēzijā, gan lauksaimniecībā. Bet šis progress tomēr ir nepietiekams. Kohēzijā ir piedāvājums, ka Latvijai tiek nodrošināti 2,59% no kopējiem dalībvalstu ienākumu griestiem, kad citām valstīm griesti ir 2,5%. Tā ka varam teikt, ka šī Baltijas valstu īpašā situācija ir ņemta vērā. Tomēr tas mums vēl nenodrošina saglabāt līdzšinējo kohēzijas finansējuma līmeni. Arī lauksaimniecībā varam teikt - jā, 2020. gadā visām Baltijas valstīm tiek nodrošināts vienāds tiešmaksājumu līmenis, kas atbilstu Rumānijas līmenim, par kuru mums agrāk arī bija zemāki tiešmaksājumi. Bet mums jau ir svarīgs ne tikai 2020. gads, bet arī kā mēs līdz šim līmenim nonāksim - kāds ir finansējums 2014., 2015. gadā.
Iepriekšējās sarunas par ES budžetu beidzās ar zināmu izgāšanos. Vai jums liekas, ka februārī varēs panākt vienošanos?
Sarunas lielā mērā izgāzās Lielbritānijas un dažu valstu, kas ar to solidarizējās, uzstādījuma dēļ. Par to, ka ES prezidenta priekšlikumā, kas visiem bija uz galda, vēl jāsamazina budžets par 30 miljardiem eiro. Protams, par tādu samazinājumu divās dienās nevarēja vienoties. Līdz ar to jārēķinās, ka tālākās sarunas notiks uz kopēja finansiālā samazinājuma fona.
Jūs uzskatāt, ka ES kopējā budžeta samazinājums nākamajiem septiņiem gadiem ir neizbēgams?
Es domāju, ka samazinājums būs, varbūt ne 30 miljardu, par to vēl notiks sarunas. Bet samazinājums būs, jo visas lielākās neto maksātājas valstis uz to nepārprotami uzstāj. Un Lielbritānija bija visradikālākā. Pagājušo finanšu perspektīvu apspriežot, tomēr runa bija uz ekonomikas izaugsmes fona. Tagad daudzas valstis veic reālo fiskālo konsolidāciju, kā to esam darījuši mēs, līdz ar to daudz rūpīgāk pārskaita katru eiro, kas tām jāiemaksā ES budžetā.
Tad sausais atlikums - kopējais ES budžets būs ar samazinājumu…
Es domāju - jā.
Un arī tas, ko Latvija saņems no ES, būs ar samazinājumu?
Nē, es nedomāju, ka būs tālāki samazinājumi kohēzijā un lauksaimniecībā, tie pārsvarā būs citās izdevumu kategorijās. Mums jāturpina runāt par to mums īpašo risinājumu, ko jau minēju.
Varbūt tagad pie Latvijas iekšējām lietām… Kas tomēr īsti raiti nav noticis?
Šis ES budžeta jautājums ir gan iekšēja, gan ārēja lieta, un pie tā būs jāturpina strādāt.
Otra lieta - mums ir reāla iespēja pievienoties eirozonai, bet iekšējās debates par to notiek ļoti smagnēji. Tā ka pie tā nākamgad būs jāturpina strādāt. Kaut redzam, ka pašlaik nāk pietiekami daudz organizāciju ar atbalstu eiro ieviešanai. Pirms divām nedēļām mēs vienojāmies trīspusējā sadarbības padomē ar darba devējiem un arodbiedrību, ka turpinām strādāt pie mērķa ieviest eiro 2014. gadā. Zemnieku saeima ir nākusi ar atbalstu, norādot, ka pietiekami augsti konvertācijas izdevumi ir tieši zemniekiem. Bet jebkurā gadījumā - tuvākajā pusgadā tas būs viens no karstākajiem jautājumiem.
Bet varbūt tieši vajag referendumu, lai cilvēkiem nepaliek «rūgtums sirdī», ka viņiem nepaprasīja?
Ar to referendumu ir tā… nerunājot nemaz par tām visām juridiskajām analīzēm, vai esam vai neesam par to jau balsojuši, iestājoties ES. Bet te problēma ir cita - eiro ieviešanas grafiks ir ļoti precīzs. Ja tagad pēdējā brīdī opozīcija sāk rotaļāties ar šo ideju, mēs vienkārši no šī eiro ieviešanas grafika izkrītam. Mums februāra sākumā Eiropas Komisijai ir jāprasa konverģences ziņojums, un līdz gada vidum visam jābūt izdarītam. Brisele nevirzīsies uz priekšu, ja pie mums pašiem tas būs atvērts jautājums. Un tā - vilciens jau būs aizgājis. Tāpēc, ja mēs ejam Saskaņas pavadā un organizējam kopā ar pašvaldību vēlēšanām referendumu, - neatkarīgi no tā rezultāta 2014. gadā mēs eirozonā nebūsim.
Jūs pats tagad demonstrējat, ka jums pašam tiešām kā galvenā prioritāte ir ES un eiro lietas. Tomēr kā jūs vērtējat - valdībā ir bijušas pieteiktas vairākas reformas, sākot no pabalstu sistēmas reformas, veselības sistēmas reforma, saistot to ar nodokļu maksāšanu, izglītības reforma... Kā tās virzās - cilvēkiem ir iespaids, ka tālāk par labām idejām netiekam?
Dažādas reformas virzās uz priekšu dažādā tempā. Piemēram, kas attiecas uz veselības reformu, Veselības ministrija to jau ir detalizēti izstrādājusi, mēs studējam, kā šī sistēma darbojas Lietuvā. Tuvākajā laikā mēs pie tā varēsim atgriezties Ministru kabineta komitejā.
Cik solidāra ir koalīcija šajās reformās? Piemēram, runājot par izglītības reformu. Lai gan ministram Robertam Ķīlim ir samērā kategoriska nostāja pret Jāni Vētru Augstākās izglītības padomē, Saeimas komisijā gan Vienotības, gan Nacionālās apvienības pārstāvji Vētru atbalstīja…
Nu te ir jautājums, cik mēs izglītības reformu reducējam līdz Ķīļa kunga un Vētras kunga personiskajām domstarpībām. Kas tad īsti ir reformas. Šajā gadījumā patiešām ir konceptuāls atbalsts augstākās izglītības reformām, to nenoliedz neviens, arī paši augstskolu rektori. No savas puses esmu aicinājis Ķīļa kungu paātrināt reformu plānu izstrādi. Mums ir bijis šāds plāns līdz 2012. gadam, kas tūlīt beidzas. Mums ir izveidota arī koalīcijas darba grupa šajos jautājumos, lai varētu nodrošināt koleģiālu koalīcijas atbalstu… bet šī darba grupa vēl ne reizi nav pat sasaukta.
Tā ir forma, bet vai pēc būtības jums neliekas, ka Ķīļa un Druvietes uzskati ļoti atšķiras izglītības reformu jautājumā?
Bet tieši tāpēc jau ir jāsēžas pie galda, tāpēc tika izveidota šī darba grupa, un ir svarīgi virzīties uz priekšu ar reformu plāna izstrādi - gan ministrijā, gan koleģiāli vienojoties ar koalīcijas partneriem.
Jums šad tad aiz muguras izskan tādi komentāri, ka jūs kā premjers esat ideāls konsolidētājs, labs eiro ieviešanas premjers, bet jūs neesat pārāk labs radikālu reformu un izrāvienu premjers. Kā komentēsiet?
Tas jau pat nav aiz muguras, jums pašiem Dienā piektdien par to bija vesels ievadraksts. Var jau būt, ka no malas kaut kādas lietas ir vieglāk novērtēt, bet skaidrs ir tas, ka pašreiz mums jāstrādā pie tā, lai nodrošinātu strauju, taču reizē arī stabilu attīstību. Uz to būtu jākoncentrējas. Nedomāju, ka te vajadzētu rīkot kādas revolucionāras pārvērtības vai ko tamlīdzīgu. Tomēr ir bijis pietiekami smags posms, ļoti daudzas reformas ir nācies īstenot ļoti īsā laikā, tieši šīs konsolidācijas dēļ. Šis darbs lielā mērā ir izdarīts, tāpēc pašlaik varam vairāk koncentrēties uz ekonomiku attīstošiem pasākumiem.
Vai valdībai ir plāns, ko darīt pēc eiro ieviešanas? Ne visām valstīm ir labi klājies, piemēram, Slovēnijai.
Protams, jāsaprot, ka eiro ieviešana nav mērķis, tas ir līdzeklis. Jautājums ir, vai eiro ieviešana palīdzēs attīstīt ekonomiku vai traucēs. Ir pietiekami daudz argumentu, kāpēc eiro palīdzēs ekonomikas attīstībai. Sākot ar mūsu parādu apkalpošanas izmaksu samazinājumu, kredītreitingu palielināšanu, konvertācijas tēriņu noņemšanu. Un arī vienu reizi par visām reizēm tiks noņemtas spekulācijas par iespējamu lata devalvāciju. Starp citu, interesanti, ka daudzi cilvēki, kas tagad it kā aizstāv lata saglabāšanu, kad bija finanšu krīze, skrēja uz bankām un mainīja latus pret eiro.
Saistībā ar «pasaules gala» tuvošanos uzdošu jums kādu eksotiskāku jautājumu. Jūs kaut cik ticat kādām sazvērestības teorijām?
Nu, ne pārāk...
Piemēram, ko jūs teiktu par teoriju, ka šīs pasaules aizkulišu varenie - Rotšildi, Rokfelleri u. tml, kas, starp citu, ir pastarpināti ASV Federālo rezervju akcionāri, - ir sazvērējušies pret eiro un darīs visu, lai nepadarītu to par stipru pasaules valūtu blakus dolāram?
Es tam nepiekristu (pirmo reizi intervijas laikā pasmaida)… Neesmu tik liels sazvērestības teoriju piekritējs. Ja mēs paskatāmies eirozonā, valstis ir ļoti dažādas, ar dažādām ekonomiskajām situācijām. Ir valstis, kurām pašreiz finanšu tirgi pat piemaksā, lai varētu pirkt šo valstu vērtspapīrus, - Vācija, Nīderlande, arī Somija. Un ir valstis, kurās ir finanšu nestabilitāte, un tas galvenokārt ir tāpēc, ka tās īstenojušas nepārdomātu makroekonomisko politiku.
(Visu interviju lasiet 17.decembra laikrakstā Diena)