Divas valsts valodas pastāv Baltkrievijā. Pēc Druvietes domām, tas ir labs piemērs, lai parādītu, kas varētu notikt Latvijā, ja referendumā par Satversmes grozījumiem tiktu nobalsots par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Baltkrievu valodai bija daudz sliktākas pozīcijas nekā latviešu valodai padomju laikā. No 1990.gada līdz 1995.gadam baltkrievu valodai bija noteikts vienīgās valsts valodas statuss Baltkrievijā, un sākās straujš baltkrievu valodas atdzimšanas process. Bet, kad 1995.gadā līdzvērtīgs statuss Baltkrievijā tika piešķirts krievu valodai, tika novērots ļoti straujš baltkrievu valodas sociolingvistisko funkciju zudums. Tas pierādot, ka tikai hipotētiski ir iespējams runāt par divu valsts valodu līdzāspastāvēšanu, uzsver deputāte. Uzvar valoda ar augstāku ekonomisku vērtību, lielāku runātāju skaitu ne tikai valstī, bet arī reģionā. Tātad latviešu valoda nonāktu ļoti nevienlīdzīgā situācijā.
Nevarot runāt tikai par latviešu un krievu valodas konkurenci Latvijas teritorijā. Latviešu valoda, kurā runā 1,3 miljoni cilvēku, konkurēs ar krievu valodu, kurā runā apmēram 300 miljoni cilvēku visā pasaulē, kam ir augsta reģionālā ekonomiskā vērtība, kurai ir ļoti spēcīga informatīvā telpa, kas iespiežas arī Latvijas teritorijā. Šī hipotētiskā konkurence ļoti negatīvi ietekmētu latviešu valodas stāvokli, kas strauji zaudētu savas pozīcijas.
Divas valsts valodas nozīmētu informācijas dublēšanu publiskajā telpā un, pretēji tam, uz ko cer tie, kas ir parakstījušies par Satversmes grozījumiem, nebūt nenozīmētu, ka Latvijas krieviem nevajadzētu mācīties latviešu valodu. Visām lingvistiskajām grupām būtu jāmācās otras grupas valoda. Formālā valodu vienlīdzība praksē radītu latviešu valodas strauju un neatgriezenisku sociālilingvistisko funkciju zudumu. Tādēļ doma par divām valsts valodām nav pieņemama. "Un es ceru, ka sabiedrības lielākā daļa sapratīs, kas var notikt," teica Saeimas deputāte.
Tikai hipotētiski ir iespējams runāt par divu valsts valodu līdzāspastāvēšanu. Realitātē uzvar valoda ar augstāku ekonomisku vērtību, lielāku runātāju skaitu ne tikai konkrētajā valstī, bet arī reģionā.
Pēc Druvietes teiktā, valstis var iedalīt apmēram 20 grupās pēc to valodu attiecībām. Federālajās valstīs - tādās kā Šveice, Beļģija, Kanāda - divas vai vairākas valsts valodas ir noteiktas federālā līmenī, bet katrā valsts daļā prevalē viena valoda, un iedzīvotāji lielākoties ir monolingvāli. Piemēram, Šveicē ir ļoti zems citu valodu apguves līmenis, jo kantonos funkcionē tikai viena valoda. Likumu teksti, pastmarkas varot būt vairākās valodās.
Otrajā grupā ir valstis ar īpašu valodu politikas vēsturi, pie kurām pieder Somija. Somu valodai, ko runāja vienkāršā tauta, oficiālās valodas statuss tika noteikts, lai paceltu to līdz zviedru valodas līmenim, kurā runāja vietējie aristokrāti.
Somija ir valsts ar viskomplicētāko valodu likumdošanu. Tur ir bilingvālās un monolingvālās municipalitātes. Pašlaik zviedru valoda Somijā savas pozīcijas ļoti strauji zaudē. Ja nebūtu kaimiņvalsts Zviedrijas atbalsta, šis process noritētu vēl straujāk, norādīja Druviete.
Saeimas komisijas vadītāja ir pārliecināta, ka referendums par Satversmes grozījumiem, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu Latvijā, ir antikonstitucionāls. Pēc Druvietes teiktā, šis referendums jau no paša sākuma bija jāatzīst par antikonstitucionālu.
Ja referendums notiks, Druviete sola tajā piedalīties un balsot pret.
Kaut arī referendums rezultātus nedos, esot jāapzinās kaitējums Latvijas valodas politikai trijos aspektos, norāda Saeimas deputāte. Viens ir latviešu valodas prasme, kura vairs nav problēma. Tikai 10% Latvijas iedzīvotāju prot latviešu valodu slikti vai neprot nemaz. Kopumā Latvijas valsts ar šo izaicinājumu ir tikusi galā. Otrs jautājums ir valodas lietojums, kur mums ir ļoti nopietnas problēmas, kuras nevaram atrisināt ne izglītības sistēmā, ne ar aktīvu valsts darbību. Te esot jārunā par sabiedrības attieksmi - cik latviešu kolektīvs ir konsekvents savu lingvistisko tiesību ievērošanā un pieprasīšanā.
Latvijas iedzīvotājiem, gan tiem, kuriem dzimtā valoda ir latviešu valoda, gan tiem, kas šo valodu ir mācījušies, galvenais šķērslis latviešu valodas lietošanai, pēc Druvietes domām, ir latviešu pārlieku lielā tolerance pret valsts valodas nelietošanu. "Ja nav pieprasījuma, nebūs arī vēlmes un vajadzības runāt latviešu valodā," ir pārliecināta Saeimas deputāte.
No otras puses, netiek pilnvērtīgi novērtēts tas apstāklis, cik dziļi latviešu valoda ir iestrādāta pašos Latvijas valsts pamatos, norāda Druviete. Latvija ir dibināta latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību rezultātā, un latviešu valoda ir šīs zemes un šīs valsts pamats un arī sabiedrības integrācijas pamats. "Mēs varam runāt par daudziem un dažādiem sabiedrības integrācijas aspektiem, bet latviešu valodas kā valsts valodas loma ir un paliek svarīgākā," uzsver Druviete. Visi pārējie sabiedrības integrācijas jautājumi, pēc deputātes domām, ir vieglāk atrisināmi. Pat vēstures izpratne nav šķērslis. Šķērslis ir valsts valodas lietojums un attieksme pret to.
Visbīstamākā, pēc Druvietes domām, ir nostādne, ka valsts valodas jautājums referendumā tiek izmantots kā protesta forma pret jebko - pret Latvijas valsts pastāvēšanu, pret emigrāciju, pret demogrāfiju, pret kādas iedzīvotāju grupas it kā ignorēšanu. Tā ir spēlēšanās ar ļoti bīstamām lietām, norāda Saeimas deputāte.