Tas arī eirozonai sniegs lielākas iespējas atgriezties pie ekonomiskās, finansiālās un politiskās stabilitātes, kaut jāatzīst, ka izaugsme solās būt atšķirīga un gausa, attiecīgi 0.8 procenti 2014.gadā un 1.7 procenti 2015.gadā, pēc krituma 0.5 procentu apmērā šogad. Globālā riska apetīte nostiprināsies, kas radīs pozitīvu akciju tirgus sniegumu. Rūpniecības uzņēmumiem būs iespēja palielināt investīcijas un darbinieku skaitu. IKP pieaugums 34 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīs paātrināsies no 1.2 procentiem šogad līdz 2.4 procentiem 2014.gadā un 2.8 procentiem 2015.gadā. Tomēr starp valstīm un reģioniem turpinās pastāvēt cikliskās atšķirības izaugsmē, kas vairos domstarpības par pasākumiem starptautiskās ekonomikas politikas īstenošanā.
Salīdzinoši pozitīvais scenārijs balstās uz diviem pieņēmumiem: pirmkārt, saglabāsies zemas un stabilas inflācijas apstākļi. Otrkārt, centrālo banku zemo procentu likmju politika tiks balstīta uz notiekošajiem makroekonomiskajiem procesiem. ASV, Eiropā un Āzijā ir liels ekonomisko jaudu pārpalikums, kas nospiež algu kāpumu, kā arī izejvielu un energoresursu cenas. Tas centrālajām bankām sniedz manevrēšanas iespējas un ļauj nesteigties ar procentu likmju celšanu un koncentrēties uz izaugsmi un nodarbinātību. Tas atvieglo nepieciešamo reformu īstenošanu un fiskālo konsolidāciju, lai gan nav skaidrs, cik lielā mērā vadošie politiskie spēki šo iespēju izmantos. Globālā monetārā politika tuvojas krustcelēm. Biežie ārkārtas pasākumi tiks aizstāti ar primāro uzdevumu, tas ir, nodrošināt adekvātu inflācijas līmeni un novērst jaunu nelīdzsvarotību finanšu sistēmā rašanos. Jau pavisam drīz ļoti nopietnu pārbaudi piedzīvos centrālo banku komunikācijas spējas, lai pārliecinātu finanšu tirgus, ka tās ir spējīgas kontrolēt situāciju un nodrošināt zemas inflācijas vidi. Nākamo pāris gadu laikā politiskajiem līderiem un centrālo banku vadītājiem nāksies vienoties par turpmāko rīcību attiecībā uz makroekonomisko politiku.
ASV Federālo rezervju sistēma (FRS) līdz 2015.gada otrajai pusei atturēsies celt galveno procentu likmi, respektīvi, nulles procentu likmi, kas būs noturējusies vairāk nekā sešus gadus. Sakarā ekonomikas un finanšu perspektīvas uzlabošanos, FRS jau septembrī lems uzsākt kvantitatīvās mīkstināšanas programmas "sašaurināšanu". Šāds lēmums mazinās valdošo finanšu nenoteiktību. Tomēr tas var arī tikt pārskatīts, ja ilgtermiņa ienesīguma likmes turpinās strauji kāpt. Eiropas Centrālā banka (ECB) palīdzēs atbalstīt eiro zonas ekonomiku ar tālāku procentu likmes samazināšanu līdz 0.25 procentiem 2013.gada decembrī. Šāda tā varētu saglabāties turpmāko divu gadu laikā. ECB piedāvās jaunu ilgtermiņa refinansēšanas operāciju aizdevumus, lai uzlabotu banku darbību Dienvideiropā un noturētu zemas procentu likmes. Japānas Banka turpinās savu agresīvo obligāciju pirkšanu un saglabās nulles procentu likmi.
Pozitīvāki pavērsieni iespējami, ja ASV piedzīvos straujāku izaugsmi, nekā gaidīts, kas sniegs lielāku efektu arī citām valstīm. No otras puses, pastāv milzīgas neatrisinātas problēmas, kas uztur ievērojamus negatīvus riskus. Izmaiņas pozitīvajās tendencēs eirozonā apdraud vājā finanšu sistēma un nepieciešamo politisko lēmumu trūkums, kā arī attīstības valstu neizlēmība reformēt savas ekonomikas. Kaut ASV atgūšanās ir pozitīvs faktors pasaules ekonomikai, korekcijas tās monetārajā politikā, tas ir, stimulu ierobežošana var radīt ekonomiskas un finanšu problēmas valstīm un reģioniem, kas atrodas atšķirīgos cikliskās attīstības no ASV posmos un var netikt galā ar augstākām procentu likmēm. Eirozonai vēl ir nepieciešami vairāki gadi, lai sasniegtu privātā sektora parādsaistību samazināšanas mērķus. Izņemot finanšu sektoru, globālais parāds šobrīd ir lielāks nekā 2007.gadā. Tas nozīmē, ka augstākas procentu likmes atstās tūlītēju ietekmi uz patēriņu, kapitāla izdevumiem, aizdevumiem un valsts finansēm.
Eirozonas krīze saglabās savu sarežģīto un ilgstošo dabu. Tajā pašā laikā imunitāte pret negatīvajiem notikumiem šā gada laikā ir nostiprinājusies, piemēram, reakcija uz šīs vasaras politiskajām krīzēm Grieķijā, Spānijā un Portugālē bija visai maznozīmīga. Taču tam ir vairāki iemesli. ECB milzīgā bilance būtībā likvidē likviditātes un maksātspējas riskus. ASV un Vācijas ekonomikas uzrāda dzīvīgumu, kas palīdz uzturēt Dienvideiropas eksportu. Perspektīvas uzlabojušās arī pateicoties konkurētspējas kāpumam vairākās krīzes skartajās valstīs, cita starpā dēļ zemākām algām. Kaut arī būs vērojamas pozitīvas pārmaiņas makroekonomikas rādītājos, esošie parāda un bezdarba līmeņi un citi faktori liecina, ka atpakaļceļš uz pilnīgu stabilitāti aizņems vairākus gadus.
Augstais bezdarba līmenis uztur politisko nemieru risku un paver ceļu eiro skeptiķiem iespējas stiprināt savas politiskās pozīcijas. Visticamāk, Grieķijai būs nepieciešama jauna parādu pārstrukturēšana, iespējams, 2014.gada pirmajā pusē. Arī Portugālei un Īrijai, iespējams, būs nepieciešams piemērot parādu apkalpošanas atbalsta pasākumus. Itālijas un Francijas ekonomiskajām līknēm ir jāuzrāda atsitiens. Pēdējos mēnešos politiskās sadarbības un integrācijas centieni uzrāda atslābuma pazīmes. Pastāv liels politiskās nenoteiktības risks gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu sakarā, piemēram, kamēr jaunais parlaments un jaunā Eiropas Komisija uzsāks darbu.
Ķīnas ekonomiskie rādītāji šogad, pēc tam, kad martā jaunā vadība stājās amatā, ir uzrādījuši tās grūtības pārslēgties no vienas izaugsmes mehānisma uz otru. Privātais patēriņš jānostiprina uz eksporta, kā arī publiskā un privātā sektora un kapitāla izdevumu rēķina. Ķīnas IKP kāpums samazināsies līdz 7.5 procentiem 2013.gadā un noslīdēs līdz 7.0 procentiem 2015.gadā. Trijās citās BRIC valstīs - Brazīlijā, Krievijā un Indijā - ir izteikta izaugsmes palēnināšanās, kas saistīta ar zemāku globālo ekonomisko aktivitāti un strukturālajiem faktoriem. BRIC valstīm būs grūti atgriezties pie saviem iepriekšējiem augstajiem izaugsmes rādītājiem. Reformas, nevis fiskālās stimulēšanas pasākumi ir pareizā izaugsmes recepte. Tas pats attiecas uz Japānu. "Abenomika" nodrošinās izaugsmes un inflācijas uzplaukumu īstermiņā. Pēc šīs vasaras vēlēšanām valdošā koalīcija, ko vadīja S.Abe ir nostiprinājusi savu politisko pozīciju un ieguvusi 3-4 gadu periodu, lai īstenotu savu politiku, kas gan rāda nenoteiktības pazīmes. ASV FRS īstenotās politikas sašaurināšanai nevajadzētu radīt smagas sekas un varētu būt pārejošas. Pasaules ekonomiskās perspektīvas uzlabošanās atjaunos riska apetīti un uzticību attīstības valstīm ar stabiliem ekonomikas pamatiem.
Palēnināšanās ir saglabājusi stingru ietekmi uz Zviedrijas ekonomiku. Izaugsme šogad sasniegs tikai 1.2 procentus. Bet perspektīvas uzlabojas un turpmākajos divos gados pieaugums būs straujāks. Spēcīgā mājsaimniecību ekonomiskā situācija būs galvenais virzītājspēks. Valdības fiskālo stimulu pasākumi sniegs papildu SEK 20 miljardus skaidrā naudā mājsaimniecībām - vairāk nekā 1 procentu no to ienākumiem. Zema inflācija radīs ikgadējās reālās algas pieaugumu. Pozitīvie ekonomiskie signāli no Vācijas, ASV un citām valstīm, ar kurām Zviedrijas ekonomika parasti uzrāda augstu korelāciju liecina, ka eksports atgūsies. Pieauguma temps paātrinās, bet to notur valdošā neskaidrība eirozonā. IKP pieaugums 2014.gadā sasniegs 2.6 procentus un 3.2 procentus 2015.gadā.
Kopumā Ziemeļvalstis pozitīvi ietekmēs globālās tendences, bet iekšzemes procesi katrā valstī ir atšķirīgi. Kaut Zviedrija, Norvēģija un Dānija pārsniegs ilgtermiņa izaugsmes tempu, ko balstīs mājsaimniecību patēriņš, Somija sakarā ar strukturālām problēmām turpinās atpalikt. Zema jaudu izmantošana, pieaugošs bezdarbs un stingra fiskālā politika 2014. un 2015.gadā nodrošinās Somijas IKP pieaugumu par 1.5 procentiem.
Visas trīs Baltijas valstis - Igaunija, Latvija un Lietuva - ir bijušas visstraujāk augošās ES ekonomikas kopš 2011.gada. Salīdzinoši strauja un sabalansēta izaugsme tuvākajos divos gados turpināsies. To veicinās privātais patēriņš, kas izrietēs no nepieciešamības uzlabot sadzīves apstākļus, gan reālo ienākumu pieauguma. Arī eksports un kapitāla izdevumu nepieciešamība palīdzēs uzturēt IKP pieaugumu 3.5-4.5 procentu diapazonā, sasniedzot 3.5-5 procentu izaugsmi 2015.gadā. Ja inflācija turpinās kristies arī šā gada rudenī, pieaug iespēja, ka Lietuva ieviesīs eiro jau 2015.gadā.