Elksniņš: Privatizācijas otrais cēliens

gada 30.septembris – nedēļu pirms nākamās Saeimas vēlēšanām.Darbs pie reformas, kuru droši var nostādīt vienā rindā ar privatizāciju un denacionalizāciju un kura dos iespēju "nopelnīt" daudziem, sācies visai raiti. Valsts dalība 251 kapitālsabiedrībā tika izvērtēta, secinot, ka valsts līdzdalība būtu saglabājama 71 no tām. Faktiski, valdība ir ieplānojusi atsavināt valstij piederošās daļas 180 kapitālsabiedrībās. Bija izskanējis arī finanšu ministra kluss priekšlikums iegūtos līdzekļus izlietot ne tikai valsts parāda mazināšanai, bet arī kādai "sakarīgai idejai", protams, ja tāda būs un ja vispār kaut kas paliks pāri, jo atsavināšana, kā zināms, ir iespējama divos veidos – kapitāldaļas pārdodot vai tās privatizējot."Privatizēt par sertifikātiem" – sabiedrība jau ir piemirsusi, kā tas bija, daļa nemaz nezina, kas tas tāds ir. Savu pirmo uzvaras gājienu Latvijā privatizācija piedzīvoja deviņdesmitajos un uzreiz ieguva noturīgu piegaršu – "prihvatizācija" . Tad pie varas esošie ļāva sagrābt visu, par ko vien varēja kaut ko "noraut". Un izskatās, ka premjers Valdis Dombrovskis arī sev ir paredzējis vietu Latvijas izsaimniekošanas vēsturē.Pirmā ar priekšlikumu kā rīkoties ar savām kapitālsabiedrībām pieteicās Ekonomikas ministrija un ministrs Daniels Pavļuts, kurš ir atbildīgs par divu tautsaimniecībai visnotaļ ienesīgu kapitālsabiedrību likteni – SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT) un SIA Lattelecom. Katrā no šiem uzņēmumiem Latvijas valstij pieder 51% un attiecībā pret pārējiem dalībniekiem – zviedru TeliaSonera, valsts ir kontrolpaketes turētājs. Gada pārskati rāda, ka abi telekomunikāciju un elektronisko sakaru tirgus dalībnieki visus šos gadus strādājuši ar simtiem miljonu latu lielu peļņu.Tomēr, vai nu abu uzņēmumu pārvaldības problēmu dēļ vai arī saistībā ar to savstarpējo konkurenci, pirms valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanas, tika pieteikts jautājums par LMT un Lattelecom apvienošanu.Ekonomikas ministrs līdz šim nevar sniegt atbildi par to, cik tad kapitāldaļu  pēc LMT un Lattelecom apvienošanās paliks Latvijas valstij. Nav skaidrs, vai valdība piekritīs apvienošanās darījumam, ja rezultātā valsts zaudēs kontrolpaketi (51%) apvienotajā uzņēmumā un vai pēc apvienošanās valsts kapitāldaļu vērtība būs augstāka kā mazākuma akcionāram.Nav arī atbildēts uz jautājumu vai šāda apvienošana neradīs kādus zaudējumus LMT vai Lattelecom, jo, uzņēmumus apvienojot, ne vienmēr 1+1=2, un dažkārt apvienošanās rezultāts var būt 1,5 vai vēl sliktāks. Ir pilnīgi skaidrs, ka izmantot LMT un Lattelecom apvienošanu lai TeliaSonera uzdāvinātu kontrolpaketi, ir tik pat netālredzīgi, kā zāģēt zaru uz kura paši sēžam.Latvijas likumdošana paredz, ka Ministru kabinets nosaka tos uzņēmumus, kuros valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanā privatizācija drīkst notikt par sertifikātiem, un kuru - par reālu naudu.Laikam jau sakritība, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu kā maksāšanas līdzekli valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanā, izmantot vienīgi latus, ir paredzēts tikai par LMT kapitāldaļām. Šādu ierobežojumu nav nedz attiecībā uz Lattelecom, nedz arī uz iespējamo LMT/Lattelecom apvienoto uzņēmumu. Par to kapitāldaļām varēs maksāt ar vecajiem, labajiem, nepelnīti aizmirstajiem sertifikātiem. To pieļauj arī ekonomikas ministrs, vadoties pēc Ministru kabineta vēsturiski noteiktiem nosacījumiem izmantot sertifikātus.Rodas loģisks jautājums, vai plāns par LMT un Lattelecom apvienošanu ir nākamais privatizācijas cēliens? Vai arī mēs mērķtiecīgi cenšamies kaut ko uzdāvināt zviedru TeliaSonera?Šie fakti liecina par nepieciešamību veikt izmaiņas normatīvajos aktos, kas liegtu izmantot privatizācijas sertifikātus un tos "atprečot", iegādājoties kādu no valsts kapitālsabiedrībām. Nedrīkst pieļaut 90.gadu notikumu atkārtojumu, kad sertifikātus pērkot, pārpērkot, uzkrājot un ieguldot, ienesīgākie valsts un pašvaldības īpašumi, kā pa brīnumu, nonāca vienu un to pašu, varai pietuvināto cilvēku rokās, kuri vajadzīgajā brīdī atradās pareizā vietā. Valdim Dombrovskim personīgi ir jāuzņemas atbildība un jānoņem valdības uzliktais slepenības plīvurs attiecībā uz iecerēm par valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanu. Nav pieļaujams, ka ar valsts mantu rīkojas kā ar savējo, ignorējot sabiedrības intereses un veicinot korupciju.