ZZS frakcija ir paudusi savu nostāju – mēs neatbalstām eiro ieviešanu 2014. gadā. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mūsu valsts nav gatava jauniem avantūristiskiem izaicinājumiem, satricinājumiem un izdevumiem, kurus līdzi nesīs eiro ieviešanas process un kura rezultātā jau tuvākajā nākotnē varētu pazemināties mūsu tautas dzīves līmenis. Otrkārt, Latvijas cilvēku labklājības līmenis šobrīd nebūt nav augsts. Mums nav viegli pildīt valsts uzņemtās finansiālās saistības, kur nu vēl domāt par citu Eiropas Savienības valstu glābšanu no viņu pašu nesamērīgās tērēšanas dēļ radītajām finansu problēmām. Un, treškārt, jautājums ir par mūsu neatkarību, kas ir gan emocionāli, gan nacionāli nozīmīgi katram mūsu valsts iedzīvotajam.
Grigule: Latvijai nevajadzētu šobrīd ar lielu entuziasmu un pārcentību mesties eirozonā
Savai galīgajai skatīšanai Saeimā tuvojas likumprojekts par Eiro ieviešanu Latvijā no 2014. gada 1. janvāra. Publiskajā telpā izskan visdažādākie viedokļi, sadalot sabiedrību divās – eiro atbalstītāju un eiro skeptiķu nometnēs.
Par valsti. Latvija šobrīd pēc Eiropas Statistikas biroja datiem ir trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, aiz sevis atstājot vien Bulgāriju un Rumāniju. Nupat, nupat atkal esam nedaudz atspērušies, samazinās bezdarbs, mūsu valsts ekonomiskie rādītāji uzlabojas, pieaug eksports. Esam pārcietuši nežēlīgus konsolidācijas – izdevumu samazināšanas gadus, kurus uz saviem pleciem iznesa katra Latvijas ģimene. Redzamas pirmās tendences, ka atsevišķām sabiedrības grupām – skolotājiem, policistiem un ugunsdzēsējiem, kā arī ģimenēm ar bērniem valsts kaut nedaudz, bet palielina atbalstu. Šiem labajiem aizsākumiem viegli var svītru pārvilkt sasteigti, nepārdomāti un nelaikā pieņemti lēmumi, kas novirzītu valsts naudu citiem mērķiem. Kādi iespējamie izdevumi mūs sagaida ieviešot eiro? Pirmkārt, neatkarīgi eksperti ir aprēķinājuši, ka Latvijā Eiro ieviešana izmaksās vismaz 400 miljonus Ls, no kuriem 144,2 Ls miljonus iemaksāsim skaidrā naudā Eiropas Stabilitātes mehānismā, institūcijā, kas nodarbojas ar krīzē nonākušu Eiropas valstu finansiālu glābšanu, bet pārējo tērēsim eiro banknošu drukāšanai, monētu kalšanai, valsts un pašvaldību informatīvo sistēmu pārkārtošanai, cenu pārrēķināšanai un masīvai eiro ieviešanas reklamēšanas kampaņai. Otrkārt, Latvijas valstij (ikvienam no mums) būs jādod garantija un jāuzņemas papildus finansiālās saistības par to, ka pēc pirmā pieprasījuma mēs iemaksāsim vēl 700 miljonus latu Eiropas Stabilitātes mehānismā. Ja Eiropas Stabilitātes mehānismam beigsies skaidra nauda, tad Latvijai tiks izsūtīts šāds pieprasījums par saistību izpildi, un mums nekavējoties būs jāapmaksā prasītā summa. Pastāv risks, ka gadījumā, ja valstij brīvu līdzekļu tajā brīdī nebūs, mums atkal kārtējo reizi nāksies aizņemties, palielinot jau tā lielo valsts ārējo parādu. Viegli aprēķināt, ka eiro ieviešana un ar to saistītie procesi mums var maksāt vairāk par 1 miljardu latu, bet jau šobrīd ārējais parāds priekš mūsu mazās valsts ir milzīgs. 2012. gadā aizdevējiem ir jāatdod vismaz 500 miljoni latu, bet 2014. un 2015. gadā – vēl pa miljardam. Ja pieskaitām tam klāt vēl eiro ieviešanas izdevumus, tad kopaina maigi sakot neizskatās tik pozitīva, kādu to zīmē finanšu ministrs, bankas un premjers. Sakiet, kungi, aiz kura stūra tad mūs gaida labāka dzīve un solītā tūlītējā pārticība? Mulsina arī tas, ka no valdošās koalīcijas tieši šobrīd izskan: „Vai nu 2014. gadā pievienosimies eiro, vai nekad.” Vai tad pēc diviem gadiem vairs nebūs kam pievienoties? Vai arī mūsu valdības matemātiski saliktie cipariņi par inflāciju un budžeta deficītu ilgāk par gadu nespēs noturēties un saplīsīs pa visām vīlēm? Vācijas kanclere A. Merkele savā uzrunā janvāra sākumā teica: „Vācijai un Eiropai 2013. gads būs vēl grūtāks kā 2012. gads, un krīze Eiropas Savienībā nebeigsies ātrāk par pieciem gadiem.” Vai Latvijai vajadzētu šādā situācijā ar lielu entuziasmu un pārcentību mesties eirozonā? Manuprāt, nē. Protams, Eiropas birokrātiem vajag spilgtus piemērus, lai citiem demonstrētu, ka ir valstis, kas paklausīgi riskē ar savas tautas labklājību un savu suverenitāti, lai tikai varētu pasēdēt stūrītī „pie lielā eirogalda”. Citas Eiropas valstis, kuras nav eirozonā – Dānija, Polija, Zviedrija, Ungārija, Čehija – nebūt nesteidzas tajā iestāties. Prātīgi nogaida, septiņas reizes nomēra un nestrebj karstu. Tā arī mūsu senči ir mācījuši, bet gudrs padoms nereti mēdz aizmirsties.
Par tautu. Pārejot uz eiro, nešaubīgi, vislielākie zaudētāji būs tieši tie mūsu iedzīvotāji, kuri nevar lepoties ar pārtikušu, nodrošinātu dzīvi un lieliem ienākumiem. Valdība nesteidz palielināt algas un neindeksē pensijas. Labklājības ministre mierīgi paziņo, ka Latvijā nabadzības riskam ir pakļauti daudzi strādājošie, protams, arī pensionāri, bezdarbnieki un ģimenes ar bērniem. Noteikti lietderīgāk šos 400 miljonus latu, kurus paredzēts tērēt eiro ieviešanai, būtu novirzīt šim mērķim, mērķim atbalstīt savu tautu. Tā mēs uzskatām un esam pret eiro ieviešanu 2014.gadā. Un būsim pret tik ilgi, kamēr mūsu labklājības līmenis nebūs tik augsts, ka bez liela riska varēsim uzņemties jaunos izaicinājumus. Tāpēc mēs - Zaļo un Zemnieku savienības frakcija iesniedzām priekšlikumu likumprojektam „Par Euro ieviešanu Latvijā”, paredzot iespēju atgriezties pie diskusijas par Eiro ieviešanu tad, kad minimālā alga valstī sasniegs 300,- LS, vidējā alga – 600,- Ls, bezdarba līmenis būs ne lielāks kā 5% un iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju - vismaz 8000,- Ls. Vienkāršs un pat ļoti pieticīgs priekšlikums. Skaitļus izvēlējāmies paskatoties, kas notika Igaunijā 2010. gadā, gadā pirms iestāšanās eirozonā un Grieķijā 2012. gadā, gadā, kad Grieķija beidzot pakļāvās citu valstu spiedienam un samazināja savus izdevumus, arī algas. Igaunijā 2010. gadā minimālā alga bija 210,- Ls, vidējā alga – 547,- Ls un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju – 8500,- Ls. Grieķijā, valstī, kuru gribam glābt, 2012. gadā minimālā alga bija 470,- Ls, vidējā – 820,- Ls, bet IKP – 13700,- Ls. Mūsu valstī minimālā alga ir 200,- Ls, vidējā alga pagājušajā gadā bija 478,- Ls, bet IKP pat joprojām nav sasniedzis Igaunijas 2010. gada līmeni. Nospriedām, ja jau mums jāpalīdz glābt no bankrota Grieķija, tad mēģināsim vismaz par 50% pietuvoties viņu dzīves līmenim. Diemžēl mēs, potenciālie glābēji, iztiekam ar gandrīz divas reizes mazākiem ienākumiem. Tāpēc uzskatām, ka mūsu izvēlētā robeža ir tikai loģiska un sasniedzama. Ja cilvēkiem ir darbs, ja viņi saņem vismaz tik daudz, lai uzturētu savu ģimeni šeit – Latvijā, tad varam atgriezties pie jautājuma par eiro ieviešanu, bet ne ātrāk.
Par neatkarību. Janvāris mūsu tautai un valstij ir nozīmīgs mēnesis. Atceramies barikāžu laiku, kavējamies atmiņās par Latvijas pirmās brīvvalsts dibināšanu, pieminam tos mūsu tautas dēlus un meitas, kas lējuši gan sviedrus, gan asinis par mūsu Latvijas neatkarību. Aizdedzam ugunskurus, paceļam karogus, dziedam himnu. Šis janvāris un arī viss gads būs īpašs, jo nu ir jāaizstāv sava nacionālā valūta – lats. Atjaunotajā Latvijā kopā ar latu jau ir uzaugusi viena paaudze. Viņi ir auguši klausoties vecvecāku stāstus par brīvvalsti un cīņām, par sudraba pieclatnieku, kas tika nodots no paaudzes paaudzei kā svēts talismanu, dārgums un piemiņa par tiem tālajiem un dramatiskajiem laikiem. Domājot par Latvijas valstiskuma simboliem, mēs domājam par karogu, himnu, latviešu valodu un arī par savu latu. Bet šobrīd mūs aicina atteikties no mūsu lata, viena no mūsu suverenitātes simboliem. Un paraudzīsimies tālākā nākotnē. No kā tad Eiropas birokrāti mūs aicinās atteikties rīt vai parīt? Varbūt no mūsu karoga, himnas un valodas? Un, lai tas nenotiktu, mums šodien ir jāceļas un jāaizstāv savs LATS, jāaizstāv tāpat kā pirms gada februāra spelgoņā mēs aizstāvējām savu valodu referendumā. Pievienošanās eirozonai 2014. gada 1. janvārī apliecinās tikai to, ka esam gatavi atdot daļu no savas valsts neatkarības.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.