Junkurs: Mūsu ārpolitikas galvenā prioritāte ir Eiropas Savienība

Simpātiska šķiet Ārlietu ministrijas ziņojumā par Latvijas ārpolitikas nākotnes kursu minētā norāde, ka Latvija joprojām redz Eiropas Savienību kā brīvprātīgu nacionālu valstu apvienību, balstītu uz solidaritāti un kopīgām vērtībām, un es ceru, ka uz šādas nots arī notiks gatavošanās Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā, kam koncepcijā veltīts daudz uzmanības, atbilstoši šī notikuma nozīmīgumam. Īpaši vēlos izcelt faktu, ka lielu uzmanību paredzēts veltīt Austrumu partnerībai, jo nenoliegsim, ka Latvijas iespējas saprasties ar bijušās PSRS valstīm bieži ir lielākas, nekā tā dēvētajām vecās Eiropas valstīm. Tā ir mūsu pieredze, vecie kontakti un izpratne par šī reģiona vēsturi un tautu mentalitāti. Šīs iespējas slēpj sevī ievērojamu potenciālu, kas koncepcijā arī ir atbilstoši novērtēts.Neaizmirstot Latvijas dalību Eiropas Savienībā, es vienlaikus vēlētos, lai vismaz tikpat aktuāla būtu arī Latvijas prezidentūra Baltijas Asamblejā un Baltijas Ministru Padomē, it īpaši jautājumos, kas attiecas uz kopīgu Baltijas valstu politiku Eiropas Savienībā, reģionālajiem transporta un enerģētikas projektiem, kā arī ekonomisko jautājumu risināšanā un investīciju piesaistē. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Eiropas Savienība tomēr ir pārāk plaša un dažāda, kamēr Baltijas jūras reģions ir šīs savienības ekonomiski dinamiskākais un reizē politiski stabilākais. Šī iemesla dēļ maksimāli jāizmanto prezidentūra Baltijas Asamblejā, lai veicinātu Baltijas valstu sadarbību, kā arī lai iespējami attīstītu Baltijas valstu sadarbību ar Ziemeļvalstīm.Vēl viena no Latvijas prioritātēm, protams, ir mūsu valsts drošība. Šī iemesla dēļ man nav īsti saprotams, kādēļ ārpolitikas koncepcijā tik maz uzmanības atvēlēts Amerikas Savienotajām Valstīm, it īpaši ņemot vērā tajās notikušās prezidenta vēlēšanas. Vai varbūt sadarbība ar ASV jau tiek uzskatīta par tik pašsaprotamu, ka nav plašākas pieminēšanas vērta? Ja tā, tad arī par jautājumiem, kas attiecas uz Eiropas Savienību, koncepcijā pietiks ar pāris rindiņām!Kopējās nostādnēs arī ir bieži pieminētas Latvijas ekonomiskās intereses, kas atkal ir pašsaprotami, jo mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē tradicionālais ģeopolitikas jēdziens aizvien biežāk tiek aizstāts ar vārdu ģeoekonomika. Tas nozīmē, ka aizvien ciešāk savijas valsts un uzņēmēju intereses, un mūsdienu valstu ārpolitiskie resori ir kļuvuši galvenokārt par ekonomisko interešu politiskajām sejām. Vienlaikus, atšķirībā no pagājušā gada ļoti maz ir pieminēta Ķīna, uzskaitot galvenokārt paveikto, taču nenorādot, kas iecerēts nākotnē.Tieši tāpat, manuprāt, joprojām nepietiekami maz uzmanības ir veltīts ekonomiskajai sadarbībai ar dažām pārējām tā dēvētajām BRICS valstīm vai Persijas Līča reģionu. Iepriecina šogad gaidāmā Latvijas vēstniecības atvēršana Ņūdeli, Indijā, taču tajā pašā laikā vēlos norādīt, ka vēl pirms gada notikušajās debatēs uzsvēru, ka mūsu diplomātijai galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ ir vitāli nozīmīgi aktivizēt savu darbību tieši Ķīnā, Āzijas reģiona valstīs un Tuvo Austrumu jeb, ja vēlaties, Austrumu ārpolitikas virzienā. Manuprāt šāda nepieciešamība nav mazinājusies.Jānorāda arī uz dažām nepilnībām koncepcijā kopumā – dažviet ir grūti saprast metodes, ar kādām iecerēts sasniegt izvirzītos mērķus. Protams, vēlēties pilnīgu konkrētību no koncepcijas, kas attiecas uz vispārējām ārpolitikas nostādnēm, it īpaši ņemot vērā, ka apskatāmā tēma ir tik jutīga kā starpvalstu attiecības, kur situācija mainās bieži un var ievirzīties iepriekš neparedzētā gultnē, ir pārmērība. Tajā pašā laikā ir grūti saprotams, kādā veidā tiks mēģināts sasniegt vairākās no patiešām nozīmīgām prioritātēm, kāda šajos risinājumos ir Saeimas loma un tātad netieši – arī sabiedrības līdzdalība. Ņemot vērā, ka ārlietu debates ir būtisks notikums, es ceru, ka nākošie prioritāšu saraksti ietvers ne tikai sasniedzamo mērķu aprakstus un prioritāšu definīcijas, bet arī plašāku informāciju par ceļiem, pa kādiem paredzēts iet, jo šādi palielināsies arī sabiedrības izpratne par aktualitātēm ārpolitikas sfērā.