Kad pēc notikušās traģēdijas ieeju tagad kādā lielveikalā, acis neviļus raugās uz augšu - viss liekās apdraudošs un bīstams. Gaidot rindā pie kasēm, uzmācīgā vīzijā skatos gan sevi, gan kasieres, gan ar iepirkuma groziņiem un ratiņiem stāvošos, kā upurus. Kas var būt vēl nežēlīgāk, kā pēkšņi tikt apraktam zem pašu būvēta mūsdienu tempļa drupām. Gribot, negribot depresīvas noskaņas sāk valdīt pār veselo saprātu.
Ar tādu traumētu psihi nesen klīdu pa bijušā Vefa teritorijā esošo Dominu, kur netīro cehu vietā , sociālistiskā darba klaušās aizvadīto mūžu piemiņai, kā majestātisks sarkofāgs uzbūvēts gigantisks kapitālisma dievnams. Preču klāsts te un arī visās citās dižpārdotavās ir sasniedzis savu apogeju. Tā nav tradicionālā pārtika un priekšmeti, tās jau ir neatkarīgas mutācijas, kuras dzīvo savu dzīvi un pašas sevi ģenerē ģeometriskā progresijā, ielencot mūs tajā bagātākajā zemeslodes pusē, kur arī man laimējies piedzimt.
Vājprāts, kā mēs piecdesmit garus gadus varējām bez visa tā izdzīvot. Šodien plauktu rindas lūzt no pārpilnības. Plaukts un visas tā modifikācijas, kā konteineri, furgoni vai fūres jau ir kļuvuši par laikmeta zīmēm un stilu. Arī arhitektūra pieņem lielveikalu funkcionālo stellāžu formas. Jumtam vairs nav pasargāšanas funkcija - tas ir kā jauns plaukts uz kā kaut ko uzbūvēt, vai sakrāmēt, ar mērķi vēl vairāk nopelnīt.
Tā tas bija Dakā, Bangladešā, šī paša gada sākumā, kur dzīvību zem betona paneļu drupām zaudēja vairāk kā tūkstotis cilvēku. Dzenoties pēc peļņas un pretēji drošības noteikumiem, tur virs kādas veikalu ēkas tika papildus uzcelti četri stāvi, kuros maksimāli saspiest un ekspluatēt lēto darbaspēku.To sauca par optimizāciju, kas mums nav svešs vārds. Tā tas bija Seulā 1995.gadā un tieši tas pats arī notika Zolitūdē. Kad Seulā sagruva tirdzniecības centrs un gāja bojā 500 cilvēki, Dienvidkoreja tika dēvēta par Āzijas tīģeri - arī mūs nesen nosauca par Baltijas tīģeri. Kas tad šīm civilizācijas tehnogēnajām katastrofām ir kopīgs?
Pirms traģēdijas virtuālajā vidē bija debates par konstitūcijas kodolu, par kādu sevišķu preambulu, bet realitāte rāda, ka dzīvojam pasaulē ar antihumānu kodolu, kuras vadošā preambula ir peļņa un nežēlīga konkurence - darviniska dzīvnieku pasaules cīņa par izdzīvošanu. Jā šim antihumānajam kodolam iepakojums ir skaists un pārdevējām jāsmaida, lai arī viņas spiestas necilvēciski vergot.Tas ir iedresēts smaids. Rietumu pasaules cilvēki māk žilbinoši smaidīt, jo dresēti jau n-tajās paaudzēs. To sauc par kultūras līmeni, kas mums vēl jāsasniedz.
Kas ir tie konstrukcijas stiprinājumi, skrūves, vai balsti kas satur šo māju, kurā dzīvojam un kurā tas viss notiek ? Tie ir kapitāls, peļņa un konkurence. Šī sociālekonomiskā cementa saistviela ir virspeļņa un uz tās uzbūvētā finansu piramīda ar savām neprognozējamām un destruktīvām sekām. Demokrātija, kas izveidojusies par gadsimtu gaitā filigrāni izstrādātu kapitālisma vīģes lapu, ir šī naudas režīma reglaments, viņa aizstāvības ideoloģija. Apzīmējums ir palienēts no senās Grieķijas un Romas vergturu iekārtas, bet vai kas mainījies? Vai tālās Bangladešas šuvējas un mūsu Maximas pārdevējas nav modernie vergi. 20 dolāri mēnesī, kuri nopelnīti siltajā klimatā, ir ekvivalenti mūsu kasieres 200 latiem. Modernās pasaules apburtais loks turpinās. Tikai proletariāts ir mainījis ģeogrāfiju. Mūsdienu darbā vieniem jāvergo astoņas stundas, bet citiem sešpadsmit, kā pirms simts gadiem J.Raiņa Fabrikas meitenes dziesmā. Arī tieši tāpat kā K.Marksa laikā katrā precē tiek ieguldītas darba stundas - daļa no cilvēku unikālās eksistences, jo saražotajā produktā ieguldītais laiks nepieder viņiem, tā ir atsvešinātā dzīve, kas primitīvas bezizejas vārdā tiek ar varu tiem atņemta.
Par moderno vergturu piešķirto kompensāciju iespējams nopirkt tikai pārtiku un labāk situētiem arī kādu mantu, vai izklaidi, ar ko atvieglot atlikušās nedaudz krēslas stundas līdz jaunam darba rītam. Mēs te it kā dzīvojam labāk, bet tas viss ir uz parāda un rēķins aug. Lai šī sistēma pastāvētu, nepieciešama totāla un stihiska preču un pakalpojumu ražošana un ar to saistītu darbību stimulēšana. Kapitālisms attīstās uz ekspansijas rēķina un lai palielinātu pirktspēju šodien tiek drukāta nauda, tādejādi aizņemoties no nākotnes, no mūsu bērniem un mazbērniem. Šis amoka skrējiens tiek nosaukts par inovāciju vai kreativitātes ceļu, vai arī kādās citās PR speciālistu vārdu pērlēs.
Ja apstātos mūsu patērēšanas drudzis un ar to saistītā bezjēdzīgā resursu izšķiešana, tad nevajadzētu ne 1917.gada, ne dziedošo revolūciju. Vajadzētu tikai kādu brīdi neko nepirkt un viss sabruktu kā kāršu namiņš.
Un tā 2013.gada 21.novembrī manas paaudzes laikā nepieredzēta traģēdija, mums, sadzīves un patērēšanas transā esošajiem, atsedza sistēmas velnišķo kāju, atklāja tās, aiz demokrātiskās fasādes paslēpušos, melno pusi No tālo atmiņu tumsas iznirst Pink Floyd un The Dark Side Of The Moon. Toreiz dziesmas Money ritmos, vārdus Money it’s a crime, money is the root of all evil today... nesaprotot, mēs dejojām un sapņojām kā komunistu varu nomainīt ar naudas varu.
Izrādās ka visa mūsu sapņu arhitektūra ir bijusi greiza, ka uzceltā māja brūk, pašus ar visām savām cerībām un sapņiem aprokot. Tu nevienu mirkli nevari būt drošs, ka nekļūsi par nākošo šīs "arhitektūras" upuri.
Brīdī pēc katastrofas interneta tīklos un masu medijos tas viss uzplaiksnī nežēlīgā atklātībā, bet tad jau nostrādā signalizācija un ieslēdzas demokrātijas preventīvie mehānismi. Nekas nemainīsies - automātiski iedarbojas pārsimt gadu pieredzē slīpētais aizsarglīdzekļu arsenāls. Informatīvajā troksnī, kuru ar naudas varas algoto masu mediju palīdzību rada institūciju, advokātu un ekspertu uzblīdušās birokrātijas mudžeklis, patiesība pazūd.
Ir pienākusi kārtējā piektdiena, kas nozīmē ka jāizved atkritumi. Stumjot pret kalnu smago konteineru, jūtos kā mitoloģiskais Sizifs un atceros laiku, kad miskastes nebija, kad mums bija tikai ugunskurs un komposta kaudze uz kuras šad tad izauga pa kādam ķirbim. Atkal uzmācās melnās domas, ka šī sistēma ir planētas slepkava. Tā kā milzu gaļas mašīna neapstāsies, kamēr nepārmals visu dzīvo un nedzīvo dabu. Zemes priekšpēdējie resursi maximāli tiek izmantoti miljoniem nevajadzīgu produktu un lietu ražošanai un patērēšanai.
Tāda fantasmagoriska aina pārņem jau tā uzbudināto fantāziju, un kad es, no visa šī murga bēgot, atveru datoru, tad savā pastkastē atrodu vēstuli, kurā man piedāvā ķermeņa relaksēšanās masāžas jostu ar 55 procentu atlaidi.