Vismaz tā, šķiet, būtu jāizprot premjera Valda Dombrovska Saeimā iesniegtais ziņojums, kurā uzsvērti Latvijas centieni veidot pragmatiskas un cieņas pilnas attiecības ar Krieviju, uz ko šī valsts tomēr atbildot ar savu gaisa spēku, īpaši stratēģisko bumbvedēju, pārlidojumu skaitu virs Baltijas jūras, nopietnām jūras spēku taktiskajām mācībām. It kā taču nav loģikas, jo aiz valsts rietumu robežas Krievijas drošībai draudu nav, un tas nepārtraukti ticis arī uzsvērts visaugstākajā rietumvalstu līderu un NATO vadības līmenī. Turklāt tas ir tik acīmredzami, tāpēc jo dīvaināka šķiet nepieciešamība pēc ienaidnieka tēla uzturēšanas Krievijā. To var dažādi izskaidrot, taču daudzas lietas tik un tā paliek neskaidras. Kaut vai Krievijas jaunā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu paziņojums par «pieaugošiem militāriem draudiem» Krievijai. Interesanti, ka valsts robežu tuvumā atrodoties vairāki «karstie punkti», apgalvojis ministrs, tikai žēl, ka nav tos precizējis. Ņemot vērā, ka pie Baltijas robežām izvietotais Krievijas karaspēks beidzamajos gados tomēr ir ticis pastiprināts, gribētos iegūt izskaidrojumu, kāda iemesla dēļ tas darīts. Jebkurā gadījumā tas ir pietiekami nopietni, lai atbilstoši reaģētu. Un arī turpmāk censtos pārliecināt Kremli, ka Eiropā ir nepieciešama lielāka savstarpējā uzticēšanās un drošība, ko noteikti iespējams panākt ar lielāku caurredzamību par Krievijas militārās modernizācijas mērķiem. Tā ir tikai normāla kaimiņos esošu valstu vēlēšanās, bez kuras piepildījuma īstu savstarpēju uzticēšanos nevar iegūt.
Jādomā, šādi Latvijas premjera vēstījumi par drošības jautājumiem liks valdībai turpmāk izrādīt lielāku ieinteresētību par faktisko valsts aizsardzības nodrošinājumu. Iespējams, to apliecinājis skaidri paustais atbalsts Nacionālo bruņoto spēku vienību dalībai Eiropas Savienības kaujas grupā. Der pievērst uzmanību, ka šādas kaujas grupas galvenais uzdevums ir palīdzības sniegšana ES dalībvalstīm un citām valstīm, kas lūdz palīdzību, izraisoties krīzei, kuru nav iespējams atrisināt diplomātiskā ceļā. Nav šaubu, ka nelielai valstij, kāda ir arī Latvija, šādas palīdzības saņemšanas garantijas ir būtiskas.
Kaujas grupu lielums no militārā viedokļa ir precīzi noteikts - tie ir 1500 karavīru -pilna apjoma bataljons ar visām atbalsta vienībām un vadību. Bruņota struktūra, kas var doties uz krīzes reģionu un tur patstāvīgi darboties. Būtiski ir tas, ka šoreiz kaujas grupā Latviju pārstāv zemessargi, kas pusgada garumā piedalās mācībās un tad tikpat ilgi atradīsies gatavības dežūrā. Tieši zemessargu kaujas iemaņu paaugstināšanai, šķiet, no Latvijas drošības viedokļa patlaban pievēršama īpaša uzmanība, jo tieši viņi ir tie, kas atrodas nepārtrauktā dežūrā it visos Latvijas novados.