Globālajā pasaulē tas ir jāapliecina ik dienas, jo to pieprasa mūsu savstarpējā lielā atkarība citam no cita, dažādu politisko ideoloģiju cīņa un, varbūt pats galvenais, cilvēcisku apsvērumu diktēta nepieciešamība izrādīt savu biedriskumu un solidaritāti citiem. Tas nebūt nav viegli, un to pierāda dažādu vietējo ekspertu ieteikumi neizrādīt mazām tautām piemītošus kompleksus, kas sakņojas bailēs no tradicionālās ienaidnieces Krievijas, kā arī ieteikums netēlot liberāļus un nemācīt krievus dzīvot.
Ja cilvēks ir vienādās domās par mūsdienu Krievijas aktualitātēm ar Valeriju Novodvorsku, Borisu Akuņinu un Artemiju Troicki, viņš nevar būt domubiedrs Vladimiram Žirinovskim vai Vladimiram Putinam. Tas vienkārši nav iespējams. Katram tomēr ir jāizdara izvēle, vai piekrist Novodvorskai, kad viņa apstrīd teoriju par Krievijas īpašo ceļu un jautā, vai krievu nācija ir tik intelektuāli nabadzīga, ka neko labāku par bezatbildīgu un noziedzīgu autoritārismu nav pelnījusi; vai Putinam, kas tā eksistenci pamato ar it kā savdabīga modeļa izveidošanu un nosauc to par suverēno demokrātiju.
Pasaule, par laimi, ir gana sarežģīta un arī Krievija tāda ir, taču centienos izvairīties no vienkāršošanas nevajadzētu iebraukt citā grāvī, pievienojot savu balsi tiem, kas normālas demokrātiskas kārtības izveidošanu Krievijā uzskata par pilnīgi neiespējamu,tātad atzīstot šādus centienus par nevajadzīgiem. Un tas nekas, ka šobrīd Putina režīmu atbalsta pietiekami liels iedzīvotāju slānis. Liberāli orientētiem Krievijas pilsoņiem, izteicies Akuņins, pirmajām četrām politiskajam prasībām jābūt šādām. Sākumā rakstnieks nolicis godīgas vēlēšanas un neatkarīgu parlamentu, tad neatkarīgu tiesu un visu vienlīdzību likuma priekšā, tad absolūtu neiecietību pret korupciju un masu informācijas līdzekļu atrašanos varas kontrolē. Vai iespējams iebilst? Kāpēc Latvijai šāda kārtība der, bet Krievijai nekad mūžos? Arī nākamie četri punkti, ko akceptēšanai normāliem cilvēkiem piedāvā slavenais rakstnieks, šķiet uzmanības vērti. Tie ir šādi: valsts pastāv, lai apkalpotu sabiedrību, nevis otrādi, un augstākā prioritāte ir cilvēktiesības, valstij jāatsakās no militāri impēriskajām ambīcijām, jāizrāda iecietība pret likumus nepārkāpjošu mazākumu (reliģisku, politisku, seksuālu, viss viens kādu), pat ja tas ir nesimpātisks sabiedrības vairākumam, visbeidzot - valstij ir jābūt nošķirtai no baznīcas. Kā redzams, beidzamie punkti ir tādi, ka tajos vērts būtu ieklausīties arī Latvijas iedzīvotājiem un politiskajam spektram.
Šķiet, tas tikai apstiprina to, ka universālas vērtības ir universālas vērtības gan Krievijā, gan arī Latvijā un mēs esam viens ar otru daudz līdzīgāki, nekā parasti domājam. Nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tas, kas der Latvijai, nekādi nav piemērojams arī Krievijai. Varbūt šodien tā arī ir, bet kas var sniegt atbildi par rītdienu?