Kā ziņots, Latvijas Ģimenes ārstu asociācija (LĢĀA) decembra sākumā nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (V), tiesībsargam Jurim Jansonam un veselības ministrei Ingrīdai Circenei (V), kurā prasa ministres demisiju. LĢĀA norāda, ka izstrādāto kritēriju novērtēšanas robežvērtības ir augstākas nekā starptautisko ekspertu piedāvātās, un lūgusi noteikt zemākas robežvērtības, tās paaugstinot pakāpeniski. Taču VM, kā to norāda LĢĀA pārstāvji, uzstāj uz kritēriju obligātumu un sasniedzamo robežvērtību noteikšanu par vismaz 10% augstāku nekā tā ir šobrīd, esošā finansējuma ietvaros.
LLĢĀA, gadu strādājot pie ģimenes ārstu darba kvalitātes programmas izstrādes, kļuvusi bažīga, vai ģimenes ārsti spēs izpildīt obligāto kvalitātes kritēriju programmu, jo sasniedzamās robežvērtības ir augstas, pauž L.Kozlovska. "Mūsu priekšlikums ir iet solīti pa solītim, pierādīt saviem kolēģiem, ka mēs to varam sasniegt, ka mēs to varam izdarīt. Mēs, Latvijas Ģimenes ārstu un Lauku ģimenes ārstu asociācija, neesam pret kvalitātes kritērijiem. Ģimenes ārsti ir par kvalitāti, bet par sasniedzamu kvalitāti, atbilstoši ekonomiskajam laika posmam," Dienai.lv sacīja L.Kozlovska. Viņasprāt, šiem kvalitātes kritērijiem vispirms vajadzētu darboties kā brīvprātīgai programmai
"Tas ir Veselības ministrijas uzstādījums, lai tā būtu kā obligātā. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Pašreiz mēs mēģinām panākt, lai vismaz šī nākoša gada kvalitātes kritēriju programmas rādītāji būtu iespējams sasniegt, lai vispār būtu kāda motivācija strādāt," sacīja L.Kozlovska.
Tāpat viņa norāda, ka liela daļa no esošajiem kritērijiem, kurus daudziem ģimenes ārstiem neizdevās sasniegt, nebija tiešā veidā saistīti ar ģimenes ārstu darbu. "Piemēram, vidējais neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaits ģimenes ārsta praksē. Gada beigās es to vienkārši uzzinu, kāds ir mans rādītājs. Neskatoties uz to, ka izsaukumi ir bijuši gan pie dzemdētājām, gan pie traumu pacientiem, gan pie psihiatriskajiem pacientiem, kas tiešā veidā nav saistīti ar ģimenes ārsta darbu," stāsta ģimenes ārste.
Tāpat viņa norāda, ka situācijas ģimenes ārstu praksēs ir ļoti atšķirīgas – mēdz būt tādas prakses, kur ir liels hronisko un smagi slimo pacientu īpatsvars, turklāt izsaukumu skaits mēdz būt lielāks Latvijas depresīvajos rajonos. "Tas nav viennozīmīgi. Lai arī cik labi tu strādātu, tev beigu beigās parādas rādītāju, kurā tu neesi iekļāvies un tev to šī gada laikā nav bijis iespēja ietekmēt."
Arī pacientu hospitalizācijas rādītājs bieži vien nav atkarīgs no ģimenes ārstiem, norāda L.Kozlovska. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam ir savi iekšējie likumi, piemēram, attiecībā uz maziem bērniem – proti, ja bērnam ir temperatūra, viņš jebkurā gadījumā tiek vests uz slimnīcu. "Tā vietā viņi varētu piezvanīt ģimenes ārstam un pateikt, ka ir tāda situācija - tur varbūt nav stacionārs, aizbrauciet paskatieties. Bet tas tā nav. Pēc tam gada beigās, ja sevišķi tur ir bērnu prakse un to bērnu ir daudz, tu esi cietējos, neatkarīgi no tā, cik labi mēģini strādāt," sašutusi L.Kozlovska.