Lai autovadītājs ar prieku pārkāptu uz divriteņa un turpinātu pārvietošanos Rīgas centrā, nepieciešama dažādu satiksmes dalībnieku izmantotās telpas atdalīšana, ko nodrošinātu velojoslu un veloceliņu tīkla attīstība.
Līdzšinējā nespēja Rīgā nodrošināt vienotu riteņbraucējiem paredzētu pārvietošanās tīklu, provocē asas domstarpības starp autovadītājiem, riteņbraucējiem un gājējiem. Ir labi, ka Rīgā ir veloceliņi, tomēr šobrīd tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un nenodrošina visus riteņbraucējam nepieciešamos maršrutus. Ņemot vērā, ka Rīgā pēdējā laikā katrs, pat neliels infrastruktūras objekts, kur nu vēl veloceliņš, ir megaceltne ar atbilstošu budžetu, risinājums varētu būt velojoslu tīkla attīstība, pirmkārt jau centrā, tātad sadalīt brauktuvi automašīnām un gājējiem paredzētās joslās vai ietvi gājēju un riteņbraucēju daļās. Apkaimēs, kur ielas un ietves plašākas, kur ir lieli pagalmi, šis jautājums nav tik aktuāls, tomēr centrā pārvietojoties pa šauriem trotuāriem kopā ar gājējiem, rodas konfliktsituācijas. Tā rezultātā riteņbraucējs "nolec" no ietves un izbrauc uz brauktuves, dažkārt ātri un agresīvi, radot avārijas situāciju un apdraudot, pirmkārt, jau savu veselību. Tomēr, ja savi kauli nav svarīgi, jāatceras, ka avārijas situācijā ir iesaistīti vairāki satiksmes dalībnieki, var notikt automašīnu sadursme, pat ar traģiskām sekām.
Tajā pašā laikā, izvērtējot riskus, velojoslu plāns rada bažas par iespējamo autotransporta plūsmas ātruma ierobežošanu, kas var izraisīt papildus sastrēgumus. Lai tas nenotiktu, jāplāno automašīnu stāvvietu pārcelšanu no ielu malām uz pazemes vai daudzstāvu stāvvietām. Autovadītāji ir ekonomiski aktīvākā sabiedrības daļa, kas maksā dažādus nodokļus un nodevas, tādejādi balstot valsts ekonomiku, un būtu tuvredzīga rīcība, administratīvi samazināt esošo stāvvietu skaitu ielu malās, nepiedāvājot alternatīvu stāvēšanas iespēju ārpus ielu braucamajām daļām.
Katram satiksmes dalībniekam nepieciešama sava pārvietošanās telpa, automašīnām brauktuve, riteņiem veloceliņi vai velojoslas un gājējiem ietve vai tās daļa. Jo mazāk dažādās pārvietošanās telpas krustosies, jo mazāk būs riska elementi un konfliktsituācijas. Ja reiz ir velojosla vai veloceliņs, tad riteņbraucējs nedrīkst pārvietoties pa blakus esošu brauktuvi vai ietvi, savukārt, nevienam gājējam nav jāstaigā pa velosipēdistiem paredzētu joslu, pat jaunajām māmiņām ar ratiņiem. Ja riteņbraucējs nevar turpināt braukt pa veloceliņu, jo to aizņēmis bariņš kājāmgājēju, viņš ir spiests uzbraukt uz ietves, kur var sadurties ar citu gājēju, kurš jau būs pamatoti dusmīgs, vai iespējams negaidīti izbraukt uz ielas, radot sadursmes risku ar automašīnu. Ir jāsaprot, ka veloceliņš ir riteņbraucēja telpa, kurā nav jāmaisās citiem un jāizspiež riteņbraucējs no tās. Tajā pašā laikā arī riteņbraucējam sevi nav jāuzskata par pilsētas satiksmes saimnieku, kuram pakārtosies visi pārējie satiksmē iesaistītie.
Risinājums būtu, attīstot velojoslu tīklu, ar publicitātes instrumentiem aicināt gājējus "neokupēt" velosipēdista pārvietošanās telpu, bet velosipēdistam izmantot tikai veloceliņus un velojoslas, ja tās ir, savukārt, ja nav izmantot ietvi vai brauktuvi korekti, neradot avārijas situācijas, kā "velopsihi", kuru īpaši bīstamo pārvietošanos varējām vērot internetā. Šobrīd apbalvojumu būtu pelnījis katrs riteņbraucējs, kurš nokāpj no riteņa un to stumj, šķērsojot neregulējamu gājēju pāreju kā to prasa likums, jo pamatā visi pārbrauc. Tas savukārt ir apliecinājums nepieciešamībai pirms kādu normatīvo aktu pieņemšanas rūpīgi izvērtēt to "dzīvotspēju", tātad praktisko izpildi.
Autoklubam LAMB kā sabiedriskai organizācijai ir 20 gadu pieredze satiksmes drošības procesu analīzē. Dalība Starptautiskajā automobiļu federācijā (FIA), kurā ir miljoniem biedru 132 pasaules valstīs, sniedz zināšanas par satiksmes drošības aktualitātēm piecos kontinentos, tādējādi paverot iespēju salīdzinājumiem un labākās prakses meklējumiem Latvijas satiksmes drošībai.