Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Mācītājs: Eiropa no kristietības nav aizgājusi

Ar Rīgas Lutera draudzes mācītāju Kasparu Simanoviču sarunājas Māris Zanders.

Vēstures filozofija jau krietnu laiku, manuprāt, pamatoti pievērš uzmanību cilvēka atmiņas plastiskumam. Respektīvi, dažādos laikos kolektīvās atmiņas par kaut ko it kā vienu var būt atšķirīgas. Vai var teikt, ka cilvēki dažādos laikos kaut ko atšķirīgu meklē arī reliģijā un baznīcā?

Es uzdrošinātos sacīt, ka reliģiskā pieredze, tās atvasinājums reliģija un to savukārt pārstāvošā organizācija baznīca visos laikos – lietojot tavu formulējumu «kolektīvā apziņa» – skar vienus un tos pašus dziļākos arhetipus cilvēka psihē. Līdz ar to es teiktu, ka meklējumi pēc nozīmīgā, drošības, jēgas vienmēr ir vieni un tie paši. Cita lieta, ka katrs laikmets piedāvā savas izpausmes formas. Piemēram, ir laiks, kad forma, kādā es mēģinu savus meklējumus īstenot, ir protests.

Piemēram, bija interese par reliģiju kā protests pret padomju sistēmu.

Un ir posmi, kad šī forma ir, kaut ko veidojot, stiprinot.

Es to jautāju tāpēc, ka tādos nedrošības laikmetos kā šis cilvēks nereti visnotaļ egoistiski meklē patvērumu, arī reliģijā, un tad ir jautājums, vai meklējošā motivācija ietekmē pašu baznīcu.

Jā, bet es tomēr gribētu sacīt, ka garīgie meklējumi un reliģiskie meklējumi, starp kuriem laikam gan vienādības zīme nav liekama, cilvēkam raksturīgi visos, ne tikai nemiera laikos. Taču jāsaka, ka šādos nedrošības laikos cilvēks labprātāk gravitē to struktūru virzienā, kas viņam piedāvā saprotamus nosacījumus un tādus domāšanas veidus, kādus viņš viegli atpazīst.

Vai tad kristietība ir tāda? Man tā ir ārkārtīgi noslēpumaina.

Es runāju par baznīcu, kur mēs šodien varam vērot tās pašas tendences, kādas sabiedrībā kopumā. Proti, noslēgšanās, radikalizēšanās, melnbalta pasaules uztvere. Tas vienkārši jākonstatē kā fakts, jo arī baznīca ir sabiedrības mikromodelis.

Publiskais diskurss ne tikai Latvijā, bet Eiropā vispār ir, ka Eiropa pašlaik pārdzīvo lielāko krīzi kopš Otrā pasaules kara. Tas ir nopietni, bez ironijas. Attiecīgi it kā baznīcai par to būtu jāizsakās. Bet tā ir zināma spēles noteikumu uzspiešana. Kāpēc Simanovičam būtu jāizsakās par imigrācijas krīzi?

Simanovičam par to būtu jāizsakās tāpēc vien, ka viņš dzīvo šajā valstī un viņam būtu jāinteresējas par to, kas te notiek. Otrkārt, pilsonis Simanovičs ir publiska persona kaut vai tāpēc, ka viņš uzrunā cilvēkus, kas sapulcējušies dievkalpojumā. Tas nenozīmē, ka viņa viedoklis jāpublicē valsts lielākajos laikrakstos, bet viņš izmanto to mediju, kurš ir viņa rīcībā un kura citu rīcībā nav.

Respektīvi, tev nerada diskomfortu tas, ka dienaskārtībā nonāk tēmas, kuras varbūt, kā saka, nav tavas?

Redzi, kristietībai kā skatījumam uz dzīvi ir visas tiesības un instrumenti pasaulē notiekošo procesu vērtēšanai. Neapšaubāmi no savas perspektīvas. No manas perspektīvas raugoties, Eiropa patiešām ir zināmas dilemmas priekšā. No vērtību, attieksmes viedokļa. Vēl nesenajās desmitgadēs Eiropa kaut kā spēja asimilēt citādo, bet nu šķiet, ka tas vairs nedarbojas.

Bet vai eiropiešu apjukums nav saistīts ar to, ka mazinājusies kristīgā komponente mūsu pašidentitātē? Proti, neatkarīgi no tā, kādu tieši saturu ieliec savā izjūtā, ka piederi noteiktai tradīcijai, tev tomēr satikšanās ar citādo ir vienkāršāka. Jo tu zini, kas esi.

Es saprotu, ko tu domā, bet man ir grūtības saprast jēdzienu «kristīgā identitāte», ko tu lieto. Un, ja vēl pasaki, vienalga kādu saturu tajā ieliec... Tieši no satura viss ir atkarīgs. Mēs varam redzēt cilvēkus, kuri sevi dēvē par kristiešiem, bet kuri ir absolūti neiecietīgi, agresīvi. Un mēs varam redzēt cilvēkus, kuri arī sevi dēvē par kristiešiem, bet kuri uzvedas pilnīgi pretēji.

Precizēšu. Neba pirmo reizi Eiropa sastopas ar islāmu. Tomēr citos gadsimtos islāma koordinātu sistēmai pretī bija pietiekami skaidra kristīgā atskaites sistēma. Šīs abas sistēmas vai nu pastāvēja līdzās kaut cik labi, vai plūcās, bet nebija tāda vakuuma Eiropas pusē. Tāpēc jau ir tā drebināšanās, jo islāms, redziet, nākot ar savu skaidru pasaules redzējumu, bet mēs...

Manuprāt, nošķīrums starp kristīgo un islāma koordinātu sistēmu patlaban tiek uzturēts mākslīgi. Realitātē tāda nav. Eiropas problēma ir cita. Eiropa lēnām izgājusi cauri savai vēsturei, kāda nu tā bijusi, – ar impērijām, pasaules kariem, holokaustu utt. Eiropa bija uzņēmusi to virzienu, ka jādzīvo draudzīgi, ka mēs spējam sadzīvot. Šobrīd piedzīvojam procesus, kad līdzšinējā atvērtība «win-win» kategorijās kļūst bīstama, jo parādās iespēja, ka mūs nomāks, ka mēs nespēsim akumulēt, ka cilvēku, kuri diemžēl domā «win-lose» kategorijās, vienā brīdī var kļūt tik daudz, ka mūsu izlolotais projekts sabruks. Jautājums ir, vai šādas briesmas ir reālas vai tomēr tiek uzturēta virtuāla histērija.

Vēlreiz. Ja esi, piedošanu, klasiskā Vecās Derības pozīcijā aci pret aci, tu tik ļoti nedrebelējies. Savukārt liberālim ir ļoti grūti definēt savu attieksmi, jo, no vienas puses, ir welcome imigrācijai, no otras – sekulārās, sieviešu tiesības utt.

Atceries skolas gadu vidi – skaidrs, ka bija jāmāk kauties, par sevi pastāvēt. Tagad esi izaudzis, kāvies sen neesi, un tev kādudien nāk pretī viens un grib atņemt telefonu. Skaidrs, ka būsi apjucis. Bet vai tas, ka esi atradis kauties, liecina par tavu mazspēju?

Visu interviju ar Kasparu Simanoviču lasiet ceturtdienas, 24. marta laikrakstā Diena

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē