Mēs esam jaunā ģimene, ne nelabvēlīga, bez trūcīgo statusa, arī bez kaitīgiem ieradumiem, principā no visām pusēm esam tādi pozitīvi. Mums aug trīsgadīgs bērns. Plānotais un vienīgais. Abi ar augstāko izglītību, strādājam, kā tagad liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, saņemot krīzes skārto gandrīz nu jau vidējo algu LV, kas uz pārējo fona nav nemaz tik slikti.
Treknajos gados esam paņēmuši sava pirmā mājokļa kredītu. No tā atteikties mūsu LV valstī nav iespējams, jo tad visa ģimene, t.sk.bērns, gan paliktu bez jumta virs galvas, gan būtu jāatmaksā pēc izsoles palikušā kredīta daļa. Tātad ir jāvelk, cik vien iespējams, kamēr neizdomās izeju. Bet tā dēļ mēs arī nekad neiekļautos trūcīgo pieprasītāju sarakstā.
Jūs uz katra soļa gan griežat, gan runājat par demogrāfisko situāciju, bet es vēlos izstāstīt, kā jūsu lēmumi iespaido parastos cilvēkus, kuri dzīvo un rada bērnus šajā valstī un kuriem nav ministru līmeņa ienākumu.
Kamēr biju gaidībās, valdība pēkšņi izdomāja un zibenīgā ātrumā pieņēma lēmumu, ka strādājošajiem kādu laiku izmaksās tikai 50% no vecāku pabalsta un pēc laika vispār nemaksās. Diemžēl bērni tik ātri nerodas, abortu bija jau par vēlu taisīt, bet mēs tādu "izeju" arī neapsvērtu. Bet visi mūsu plāni iekrāt līdzekļus mazuļa otrajam dzīves gadam bija vējā, kaut tas viss pirms ieņemšanas mums bija tik rūpīgi ieplānots un sadalīts...
Jebkurš pateiks, ka izdzīvot ar mazo bērnu ar 30 latiem mēnesī arī bez kredīta ir teju vai neiespējami, bet ja ir nepieciešamība maksāt arī kredītu, tad par to nevar būt ne runas. Ņemot vērā augstākminēto pirmā punkta secinājumu par neizdevušos uzkrājumu, nākas gadu sasniegušo bērnu atdot privātajā dārziņā, kas bija mūsu gadījumā lētākais variants, bet mammai iziet strādāt. Šeit varat pajautāt jebkuram darbadevējam, cik interesants ir darbinieks, kurš reizi mēnesī uz pāris nedēļām dodas kopt slimojošo bērnu? Un tas vēl uz maiņām ar otro vecāku. Bet bērni vispār pirmajos gados bērnudārzos (b/d) slimo bieži. Auklīti, "pateicoties" tam pašam pirmā punkta secinājumam, mēs arī nevarējām atļauties, bet mūsu vecāki ir dzimuši 1952.-1957. gadam, attiecīgi viņi nevarēja mums palīdzēt, jo viņiem vēl ir jāstrādā un jāpelna sev sociāli apdrošinātus gadus…
Kā arī ko saka psihologi par bērna iekšējo labsajūtu un attīstību, kurš gada vecumā tiek atrauts no vecākiem un ievietots uz visu dienu (10 h) grupiņā ar vēl ~15 tāda vecuma ķipariem?
Bet vēl interesantāk… mēs izvēlējāmies oficiālo privāto b/d. Krājām kvītis, un vēlāk es tos iesniedzu VID, par ko nedaudz vēlāk saņēmu atbildi, ka maksa par b/d, pat par privāto, nav iekļauta attaisnotajos izdevumos par izglītību (!!!!!!!!!!!!). Te negāja runa par ēdināšanu, bet par to summu, ko mēs maksājām PPII par bērna pieskatīšanu, nodarbināšanu un arī izglītošanu, jo pēdējā arī tiek domāta – "privātā pirmsskolas IZGLĪTĪBAS IESTĀDE". Ja kādreiz mums vēl būtu jāizvēlas par oficiālo vai neoficiālo, tad tas vairs nebūtu aktuāli, jo oficiālajam te nav jēgas.
Pašvaldības dārziņu bērns sagaidīs vien tagad rudenī, savos trijos gados, kaut bija no dzimšanas pierakstīts 7 b/d. Varat paši parēķināt, cik tad mēs izmetām naudas par PPII, bez iespējas kaut daļu atgūt nodokļos.
Māmiņalgu griesti… Es kā mamma ar savas algas līmeni tomēr neiekļaujos šajos griestos, un mūsu iztikai tiek atņemta kaut niecīga, bet tomēr mūsu budžetā pamanāma summa – ap 20-30 ls, bet 20-30 ls ir:
- pamperi mēnesim (neiet runa par jaundzimušo), pie nosacījuma, ka bērnam nav kādas alerģijas un var pirkt arī lētākos pamperus;
- elektrība arī mēnesim, jo līdz šim nav saprotams, kur Latvenergo ir izvilkusi informāciju, ka vairums elektroenerģijas patērētāju tērē mazāk par 100 kv mēnesī; ar visu ekonomiju mēs patērējam vairāk;
- mēneša garumā ūdensnodarbības zīdainim. Par attīstības skoliņām es neminēšu, jo arī pirmajam mēs to nevarējām vairs atļauties pēc pirmajā punktā parakstīta lēmuma;
- citas zīdainim nepieciešamas lietas, jo arī apģērbs u.c. LV maksā astronomiskas summas, bet par ceļošanu mēs jau esam aizmirsuši, tā mums nav pa kabatai, attiecīgi lēti iepirkties ārzemēs mums vairs iespējas nav.
Bet tomēr mūsu ģimenē plānojot bērnu, mēs domājam arī, kā tādā gadījumā mēs izvilksim kredīta maksājumus un ikdienas iztiku ar samazinātiem ienākumiem… Bet gribas arī bērnam iedot visu to labāko. Arī jau esošajam.
Tagad gribētu pieķerties pensionēšanas vecuma paaugstināšanas jautājumam. Ņemot vērā pieredzi ar mūsu pirmdzimtā bērna gaitām, bijām domājuši, ka mana mamma, kad viņai būs tie iepriekš nepieciešamie soc. apdrošinātie 15 darba stāža gadi, varēs nestrādāt un palīdzēt pieskatīt kaut otro atvasi, lai kaut otrajam nebojātu psihi un pasaules uztveri. Bet pēc pēdējiem jūsu lēmumiem, mums tas nespīd, jo kā es jau minēju, mūsu vecāki ir izmaiņu skārtajā iedzīvotāju grupā, kuri dzimuši 1952-57 g. Un tieši viņiem tiek paaugstināts gan pensionēšanas vecums, gan kaut minimālajai pensijai nepieciešamais soc. apdroš. darba stāžs (tiek paaugstināts nu jau līdz 20.g.). Jā, sociālā budžeta stāvoklis ir svarīga lieta, bet dzimstībai tas kaitē tiešā veidā.
Tā kā mūsu ģimenes ienākumus krīze arī ir skārusi, tad otrreiz privāto dārziņu mēs atļauties vairs nevarētu, bet nestrādāt un palikt ar 30 Ls ienākumiem vienam no vecākiem mēs arī nepavilktu. Kā arī gaidīt vēl 5 gadus un tad plānot bērnu mums jau būtu par vēlu, jo mūsu vecums arī nestāv uz vietas un mēs nepaliekam jaunāki. Un neticas, ka ieplānojot tik vēlu, mēs varētu nodzīvot tik ilgi, lai nostādītu bērnu uz paša kājām. Kaut ģimenes dzīves sākumā mēs bijām domājuši pat par trīs atvasēm, bet tagad ir šaubas pat par otro. Vēlos pieminēt, ka mēs piederam pie XX gs. 80-to gadu paaudzes, kura tagad jau tuvojas attiecīga "apbērnošanas" vecuma robežai un paaudzes pēc mums vairs nav tādā skaitā, lai aizvietotu mūs.
Un ja kādu dienu kāds no mums pēkšņi paliktu bez darba, kaut uz laiku, šī valsts mums nepalīdzētu, jo darba stažs…bezdarbnieka pabalsta līmenis/ierobežojumi/griesti…noteiktu laiku ienākumi uz vienu ģimenes locekli…kredīta esamība…
Uz visiem stūriem tiek skandināts, ka jāceļ demogrāfija, jāveicina dzimstība un cilvēku atgriešanās Latvijā, bet, kā rāda mūsu šeit apskatītas ģimenes pieredze un esošā situācija, tas viss ir tikai kārtēja runāšana un mums ir divas izejas – audzināt vienu bērnu vai izceļot, lai dotu sev iespēju tikt arī pie otrā bērna. Kā saka: nav cilvēka – nav problēmas. Un tādu kā mēs nav maz.