Abos gadījumos sabiedriskais nopēlums ir sasniedzis teju vai paranojas līmeni. Gaisā virmo asinskāra vēlme atriebties un sodīt. Šeit un tagad! Jo pārkāpta ir vissvētākā no svētajām normām – sociālais taisnīgums. Pirmajā gadījumā taisnīgumam tiek vienkārši uzspļauts. Otrajā gadījumā cilvēks no tā turklāt izvairās ar politiski ļoti apšaubāmām metodēm.
Taču kas gan ir šis visu pēkšņi tik ļoti iemīlētais sociālais taisnīgums? Mūsu valstī šādās kategorijās runāt patiesībā nav pieņemts. Un tieši tāpēc izpratne par šī jēdziena nozīmi un pielietojumu ir visnotaļ rudimentāra. Ja kāda liela uzņēmuma vadītāja alga ir mērāma tūkstošos latu, tad tur kaut kas noteikti nav kārtībā. Šo algu vajag samazināt, un tas noteikti palielinās sociālā taisnīguma līmeni visā sabiedrībā. Tāpat arī pie mums ir aktualizējies progresīvās nodokļu sistēmas jautājums – ar šādu diferencētu pieeju, kā argumentē tās aizstāvji, mēs mazināsim nevienlīdzību sabiedrībā, un sociālais taisnīgums būs uzvarējis.
Daļēji šādam skatījumam varētu piekrist. Labklājības valstīs publiskās politiskās diskusijas parasti ir tendētas uz nodokļu un valsts līdzekļu sadales jautājumiem, kā arī to, cik lielā mērā valsts spēj mazināt ienākumu un bagātības nevienlīdzību. Tas, protams, ir svarīgi. Zināma resursu un līdzekļu pārdale ir gan iespējama, gan arī sabiedrības attīstības vārdā vēlama. Taču ar to vien nepietiek. Francijas piemērs ar 75% nodokli bagātniekiem ir piemērs resursu pārdalīšanas politikas robežām. Ekonomika šajā valstī ir radījusi tik lielu nevienlīdzību, ka nodokļu politika tai vairs netiek līdzi. Tā tas nav tikai Francijā, kuras necilvēcīgo nodokļu piemērs ir kļuvis plaši pazīstams viena ekscentriska aktiera dēļ. Lielbritānijas nodokļu sistēma pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datiem ir tikpat efektīva līdzekļu pārdalē kā Zviedrijas, Norvēģijas un Dānijas nodokļu sistēmas. Un tomēr atšķirībā no skandināviem briti dzīvo valstī, kurā valda nesamērīgi liela nevienlīdzība. Arī britu nodokļi netiek līdzi kapitālisma skrējienam.
Šeit ir svarīgi uzdot jautājumu, par kuru savā grāmatā Justice and the Politics of Difference raksta filozofe Airisa Mariona Janga (Iris Marion Young). Vai mums ir jāpieņem šī kapitālistiskā sistēma savā būtībā? Visas taisnīguma koncepcijas, kuras balstās uz ideju par tādu vai citādu resursu un līdzekļu pārdali, pieņem kā pašsaprotamu normu hierarhisku darba tirgu, kurā viena darba vieta vai pozīcija cilvēkam garantē autonomiju, lēmumu pieņemšanas varu, autoritāti, ienākumus un pieeju resursiem, kamēr citas darba vietas un pozīcijas lielu daļu no šī spektra nemaz nepiedāvā. Taču pārāk reti tiek vaicāts, cik taisnīga ir struktūra, kas brīvgaitā spēj dzemdēt tikai un vienīgi smilšu pulksteni – ekonomiku, kura balstās uz zemo algu strādnieku masu apakšā un mazskaitlīgu pārēdušos eliti augšā. Vidusslānis, kurš patiešām spētu izlīdzināt ienākumus un resursus, šādā ekonomikā ir teju neeksistējošs.
Vai šāda veida ekonomiku spēj dziedēt astronomiski progresīvie nodokļi (kā Francijā)? Vai šāda veida ekonomiku padarīs labāku saujiņas lielo bosu algu pielabošana uz leju (ko laikam taču tagad pieprasa Latvijas sabiedrība)? Protams, tā nenotiks. Arī šķībai mājai var nedaudz piešpaktelēt kādu sienu – taču bez pamatīga remonta agri vai vēlu tā sabruks. Tāpat arī sabiedrībās, kuras plosa jau pārāk liela nevienlīdzība (tas attiecas gan uz Franciju, gan Lielbritāniju, gan arī Latviju) nav jādomā tik daudz par lielo algu apšķērēšanu visos iespējamos veidos. Ir jāsāk domāt par to, kā izlīdzināt kapitālisma rezultātus vēl pirms to rašanās. Tā vietā, lai pārdalītu resursus, mums ir jādomā par to, kā šie resursi rodas. Tā vietā, lai caur nodokļiem un pabalstiem mēģinātu kompensēt mazo ienākumu saņēmēju armijas līdzekļu trūkumu, būtu laiks domāt, kā pagriezt ekonomiku no fokusa uz zemo algu darba vietām uz vidusslāņa cienīgu darba vietu radīšanu.
Tas nebūs viegli. Tas var prasīt vismaz Latvijai un latviešiem vēl joprojām pasvešas metodes. Piemēram, spēcīgu arodbiedrību veicināšanu – to nevienlīdzības mazināšanai nesenā ziņojumā Starptautiskajam Valūtas fondam rekomendē ekonomisti Maikls Kumhofs (Michael Kumhof) un Romēns Ransjērs (Romain Ranciér). Bet cita ceļa nav. Ja vien mēs nevēlamies turpināt bezjēdzīga "rage against the machine" pieeju, kas rada tikai un vienīgi agresiju. Ilgtermiņā dusmoties uz sistēmu nav vērts. Ir vērts saņemties un kaut mazdrusciņ un pamazām sākt šo sistēmu mainīt.