Līgums paredzēja ievērojamas priekšrocības tiem Krievijas investoriem, kuri ieguldīs līdzekļus Abhāzijā, pirmkārt jau tās tūrisma nozarē, radot satraukumu, ka tā apstiprināšana novedīs pie vietējo biznesu iznīkšanas. Protesti pret līgumu tikmēr ātri pārauga nemieros, kuru dalībnieki ieņēma vietējās valdības kvartālu Suhumi, pieprasot jau prezidenta Aslana Bžanijas atkāpšanos un jaunas vēlēšanas.
Šādi protesti ir jau trešie pēdējo desmit gadu laikā. 2014. gadā līdzīgā situācijā prezidenta posteni zaudēja Aleksandrs Ankvabs, bet 2020. gadā – Rauls Khadžimba. Tagad viņiem ir pievienojies arī Bžanija, lai gan vēl pastāv iespēja, ka viņš atkārtoti izvirzīs savu kandidatūru nākamajās vēlēšanās.
Līdzīgi kā iepriekš arī šoreiz izskan viedokļi, ka protesti ir neapmierinātības ar Krievijas okupāciju, prasību pēc demokrātijas un varbūt arī vēlmes pēc atgriešanās Gruzijas sastāvā rezultāts, kas sola kārtējo vilšanos, jo nav šaubu, ka arī nākamais Abhāzijas vadītājs, lai kas viņš arī būtu, uzreiz pēc stāšanās amatā dosies uz Maskavu apliecināt uzticību Krievijai.
Separātiskā republika ir pilnībā atkarīga no Krievijas finansējuma, un tās līderiem vienkārši nav citu iespēju, kā būt lojāliem Maskavai. Šā paša iemesla dēļ Krievija var vienaldzīgi attiekties pret iekšpolitiskajām cīņām Abhāzijā, aiz kurām vienmēr stāv dažādu klanu ekonomiskās intereses un vēlme kontrolēt Maskavas subsīdijas. Uz šāda fona nedaudzie demokrātijas atribūti Abhāzijā ir ne vairāk kā sava veida rituāls.
Šeit var iebilst, ka visu ir iespējams mainīt, integrējoties atpakaļ Gruzijas sastāvā, taču problēma ir tur, ka pārliecinošam vairākumam no nepilna ceturtdaļmiljona republikas iedzīvotāju tas nozīmētu apmēram to pašu, ko mums atgriešanās Krievijas vai PSRS sastāvā. Abhāzu valstiskumam un nacionālismam ir sena vēsture, un pat abhāzu komunisti savulaik strikti nošķīra sevi no Gruzijas komunistiem, izveidojot Abhāzijas Padomju Republiku, kura tika likvidēta un iekļauta Gruzijas sastāvā pēc "visu tautu tēva" Josifa Staļina pavēles.
Pēc PSRS sabrukuma abhāzu centieni pēc neatkarības Rietumos palika pilnībā nesaprasti, kamdēļ tika meklēts atbalsts Krievijā. Rezultāts savukārt ir maz iepriecinošs, un apmēram tādas pašas, pastāvot līdzšinējiem priekšnoteikumiem, šķiet arī nākotnes perspektīvas.