Fragments no intervijas:
Kā jūs vērtējat situāciju Latvijas ekonomikā šajā starptautiskās nenoteiktības un sankciju laikā?
Ģeopolitiskā situācija un tās ietekme ir devusi mazāku sitienu pa pašu tautsaimniecību kā pa uzņēmēju noskaņojumu. Uzņēmēju noskaņojums ir uzmanīgāks, piesardzīgāks. Kaut gan patiesie rādītāji liecina, ka neskatoties uz to, ka ir gan sankcijas, gan krīze Krievijas ekonomikā, to ietekme uz Latviju ir 0,6% no IKP. Ir strauji krities eksporta apjoms uz Krieviju un NVS valstīm. Vēl pirms gada 12% no visa Latvijas eksporta veidoja Krievija. Īsajā periodā, kopš sākās sankcijas, eksporta kritums uz Krieviju ir 20% un vairāk. Neskatoties uz to, Latvijas kopējais eksports pat pieaug. Šajos pēdējos astoņos mēnešos tas ir pieaudzis par 3%. Interesanti, ka neliels eksporta pieaugums ir uz ES valstīm, bet būtisks – 20% – ir uz trešajām valstīm. Tās ir bijušās PSRS valstis, Centrālāzija un pat tādi eksotiski tirgi kā Ķīna. Uzņēmēji vairs nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tad, kad bija 1998. gada krīze, tas bija smags trieciens. Tagad neteiksim, ka viegli, jo tas nekad nav viegli, bet tomēr daudz vieglāk uzņēmēji pārorientējas uz citiem tirgiem. Dažādojas gan eksporta tirgi, gan produkcija.
Tomēr lielāka piesardzība ir arī no investoru puses. Investīciju apjoms aug, bet lēnāk nekā iepriekšējos gados. Un tas ir riska faktors. Jo ar tādu ziņu, ka mums ir nedroša situācija, ka mums ir jāpalielina aizsardzības budžets, – lai arī paši mēs zinām, kāpēc to darām, – esam atbaidījuši investorus. Cita lieta, ka investīciju apjoms no Krievijas pieaug. Cilvēki, kuriem ir nauda, bet kuri baidās investēt Krievijā, redz, ka Baltijas valstis ir saprotamas un vienlaikus drošas, jo esam ES un NATO dalībvalstis. Tagad ir tāds interesants un neviennozīmīgs laiks. Kopumā prognoze ir piesardzīga, bet tomēr pozitīva. Redzam, ka arī IKP aug straujāk, nekā bija plānots gada sākumā, kad paredzēja 2% IKP pieaugumu, bet tas šogad varētu būt 2,5%, bet nākamgad – 3%.
Kā 2016. gada budžets un ar to saistītās nodokļu izmaiņas ietekmēs Latvijas ekonomiku – stimulējoši vai bremzējoši?
Kopš pagājušajā gada, kad tika doti signāli, ka mikrouzņēmuma režīms tiks atcelts vai tiks apgrūtināta tā izmantošana, ir krities jaundibināto uzņēmumu skaits. Tas ir tas, kas man rada bažas. Jo mikrouzņēmuma režīms ir bijis labs stimuls mūsu iedzīvotājiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Neskatoties uz to, mēs atpaliekam no citām Eiropas valstīm uzņēmumu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju. Ja mēs atņemam šādu jaunu uzņēmumu veidošanas instrumentu, ko deva mikrouzņēmuma režīms, tas pazeminās uzņēmējdarbības garu un dos atsitienu tautsaimniecībā. Sabiedrībā diezgan plaši diskutētais solidaritātes nodoklis pilda fiskālos mērķus. Naudu, kas no tā paredzēta, droši vien arī budžetā iekasēs. Tomēr man kā ekonomikas ministrei, protams, nepatīk, ka nodokļu politika tiek veidota, domājot tikai par fiskāliem mērķiem un atstājot novārtā uzņēmējdarbības vidi. Līdz ar to 2016. gada budžeta veidošanas politikai labākajā gadījumā varētu būt neitrāla ietekme uz tautsaimniecību, drīzāk varētu būt kādi zaudējumi.
Kā tas ir sanācis, ka valdībā ir uzvarējusi šī Finanšu ministrijas šauri fiskālā pieeja nodokļu politikai, nevis tāda, kas stimulē ekonomikas attīstību?
Tāpēc, ka budžetā trūkst naudas. Tāpēc, ka prioritāte ir aizsardzība, kur ir būtiski jāpalielina finansējums. Un vienkāršākais veids, protams, ir meklēt un atrast jaunus nodokļus vai ierobežot nodokļu atvieglojumus. Šādā situācijā loģiski, ka pārējo viedoklis ir saucēja balss tuksnesī.
Kādēļ jūs tik viegli piekāpāties valdības politikai, kas kavēs ekonomikas attīstību?
Es viegli nepiekāpos. Vienīgais, ka es paliku viena pati visā valdībā.
Jums aiz muguras ir stipra partija.
Bet partijai arī ir savas intereses. Un budžeta veidošana vienmēr ir kompromisa process, kurā vienmēr kāds uzvar, bet kāds zaudē. Ja kāds visu laiku uzvarētu, viņš būtu varonis. Mana lielā uzvara budžeta veidošanas procesā ir jomā, kurai ir tikpat liela nozīme kā nodokļu politikai, un tā ir enerģētikas politika. Es izcīnīju nākamajā gadā 80 miljonus elektrības kompensācijai, lai nepieaugtu rēķini ražotājiem un mājsaimniecībām. Ja pieaugtu elektrības izmaksas, nekādas minimālās algas palielināšana nelīdzētu – tas būtu milzīgs trieciens Latvijas tautsaimniecībai. Mēs redzam, ka jau tā mūsu ražotāji šeit par elektrību un gāzi maksā vairāk nekā citās Eiropas valstīs, kur nu vēl Amerikā. Pasaule tagad ir "plakana".
Vai Latvijas ekonomika ir gatava tam brīdim, kad beigsies Eiropas fondu nauda?
Nav jau gan. Kaut gan mūsu izaugsmes temps ir augstāks nekā vecajās ES valstīs, ar to vien nepietiek, lai dažu gadu laikā panāktu Eiropas vidējo līmeni. Tāpēc tā piešprice, kas nāk no Eiropas Savienības struktūrfondiem, ir ļoti svarīga, lai konkurētspēju stiprinātu. Tomēr ir stāsta otra puse. Iespējams, uzņēmēji pārāk pierod, ka viņiem visu laiku ir šis Eiropas «dāvinājums» – fondu atbalsts – un nav gatavi strādāt īstas konkurences apstākļos bez papildu atbalsta. Tāpēc šajā laika periodā Eiropas fondu politikā lielāks akcents tiek likts uz finanšu instrumentiem. Mazāk ir grantu, dāvinājumu iekārtu iegādei.
Izcīnīju, ka 60 miljoni tiks novirzīti arī iekārtu iegādei. Pirms tam nebija paredzēts tam finansējums vispār. Jo mums ir svarīgi, ka ir arī šāds tiešs atbalsts, lai ražošanas produktivitāti kāpinātu un pietiekami efektīvi izmantotu šo laiku, kad Eiropas struktūrfondi ir pieejami.
Visu interviju ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu lasiet otrdienas, 20.oktobra, avīzē Dienas Bizness!