Pērnā gada septembrī, kad visā pasaulē notika daudzi hokeja komandas Lokomotiv traģiskajai aviokatastrofai veltīti piemiņas pasākumi, goda vieta tika ierādīta Kārļa Skrastiņa Latvijas izlases kreklam ar numuru "7". Krekls pēc Latvijas hokeja federācijas prezidenta lūguma pat tika uz īsu mirkli uzvilkts pie Arēnas Rīga griestiem (jautājums – kāpēc tas tur nav uz mūžīgiem laikiem?). Kirovs Lipmans visiem vēlējās parādīt, ka viņa izrādītā cieņa Kažam nav tikai PR triks. Kā izrādās, pusgads ir pilnīgi pietiekams laiks, lai viena no drūmākajām Latvijas brīvvalsts sporta lapaspusēm būtu aizšķirta nebūtībā – parastā Latvijas izlases pārbaudes spēlē 7.numurs bija uz ledus...
Neviens oficiālās regulās vai likumos nav norādījis, kā jāizrāda sava cieņa līdzjutējiem, faniem, komandas biedriem un sabiedrībai kopumā pret dzīvu vai mirušu leģendāru spēlētāju. Pasaulē sporta funkcionāri un amatpersonas cieņu sportistam izrāda ne tikai paspiežot roku un pasniedzot ordeni spilgtu prožektoru gaismā.
Varam būt droši, ka neviens Slovākijas izlases spēlētājs vairs neuzvilks kreklu ar 38.numuru, jo ar to līdz traģēdijai savas valsts izlasē bija spēlējis Lokomotiv spēlētājs Pavols Demitra. Arī Karela Rahuneka spēles krekls ar 4.numuru uz visiem laikiem paliks neaizskarts un ar to vairs nespēlēs neviens Čehijas izlases spēlētājs, tāpat kā 10.numurs uz mūžiem paliks Jana Mareka īpašumā... Pasaules sportā piemēru ir simtiem.
Labi, K.Lipmanam šobrīd ir jauns PR projekts "kā man neviens nedod naudu pasaules čempionāta rīkošanai", bet es atvainojos – ar ko nodarbojas izlases ģenerālmenedžeris un tehniskais personāls, ja Kristaps Sotnieks uz ledus izslido K.Skrastiņa kreklā? Vai tiešām nevienam citam izlases spēlētājam neienāca prātā, ka 7.numurs Latvijas hokeja izlasē ir rezervēts uz mūžiem? Pat ja ne ar likumu...