Panteļējevs: Atcerēsimies Saules karali - valsts, tas esmu es

Reiz rakstīju Dienas komentētājam Didzim Meļķim, bet laikam nepatika.Nez kāpēc , patlaban gadās izlasīt, vai dzirdēt nosodošu repliku, par kāda pieņēmumu sevi kā valsti. Tieši kā to uzrakstījis avīzes komentētājs, kā komentārus interesanti palasīt, Didzis Meļķis. Neba nu viņš pirmais šo vārdu salikumu sācis zelēt, bet tas nav svarīgi. Tāpat kā nav svarīga trauksmes celšana sakarā ar Krievijas raķetēm, it īpaši, ja tie ir taktiskie ieroči, ko viegli pārdislocēt pēc vajadzības. Tieši tāpat kā nav svarīga apziņa, ka komunisma rēgu būtu palaidis Kārlis Markss, nevis pirms viņa aktīvie vienlīdzības sludinātāji. Tas, ka Marksa teorijas, izmantoja aktīvie, sevi par komunistiem nosaukušie laupīšanas stratēģi savā taktikā, nebūt skaistās utopiskās, idejas nepadara aplamas, vien atgādina, ka tās der tikai kukaiņiem, jo ignorē cilvēku būtību. Tieši tāpat nav īpaši svarīgi cilāt pagātnes pārestības, un pieminēt kādu citu valstu un tautu varas aplamības, arī labo kaimiņu gudrību, nopeļot mūsu valdības muļķību, kaut katra valdība, katrā valstī šo nastu spiesta paciest, tikai pie diktatoriem tas notiek ļoti intīmi, mājās aiz atslēgām un zem segas. Bet arī tur katrs pilsonis, katrs tautas, šī vārda visplašākā nozīmē, būtībā ir valsts un vairums to apzinās un savā sirdī lolojot, prātā godā ceļ. Noteikti, ka, runājot par diktatoriem, tas domāts savādāk, bet tad tas vai nu jāpaskaidro, vai jāpasaka saprotamāk , bet arī tie sliktie ir valsts. Sevišķi traģikomiski šķiet nebeidzamie strīdi uz konflikta robežas starp labajiem pareizajiem un sliktajiem aplamajiem, kā nu kuro reizi tas virziens tekstā nosaka, kurš tas labais bet kurš sliktais un pēc kādām pazīmēm, pat gadās, ka šīs pazīmes ir dziļi intīmas personiskās būšanas, bet nekad, vai gandrīz nekad netiek atgādināts, ka tie sliktie arī ir daļa no mums , tātad valsts daļa, kā vienā tā otrā šī vārda nozīmē. Pie viena var atgādināt, ka valstij katrs ir svarīgs, jo citādi tai zūd esamības jēga, kas ir ļoti svarīga vienmēr, bet it īpaši nebaltās dienās, kā patlaban, ko iespējams sarūpējis izplatītais egoisms, alkatības mudināts izslēdzot no apziņas savu piederību valstij. Taču labi, ka tā nav visiem, jo tad gan beigas, un labi, ka arvien biežāk var sastapt jaunus gaišus cilvēkus bez tumsonīgiem aizspriedumiem, kas raugās pasaulē skaidru skatienu un gaišām domām par rītdienu, jo tic valsts , tas ir savai, nākotnei, kā tie daudzie un, ļoti dažādie, tomēr vienotie atmodas sākumā , kad aptvēra sevi kā valsti. Tāpēc var droši ticēt, ka ka tāda, faktiski labestīga, alošanās kas gadās šodienas aktīvajiem ļaudīm, ne vien pieminētajam komentētājam, būtību nemaina, jo tie arī ir valsts, tāpat kā katrs.

skan jau smuki un patriotiski... :)))))