Ja arī kāds pieminēja Darba svētkus, tad ar tādu kaunīguma pieskaņu - tas jau tāds padomju mantojums. Par Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu nezināja gandrīz neviens. It kā jau saistībā ar Darba svētkiem šādi tādi pasākumi Rīgā notika. Tikai gan pasākums Grīziņkalnā, gan pie Ministru kabineta izskatījās tik nožēlojami, ka labāk nemaz netiktu organizēti. Tas kontrastēja ar reportāžām no Eiropas pilsētām, kurās notika masveida demonstrācijas par visdažādākajiem jautājumiem, kas nu kurā vietā satrauc tā sauktos darba ņēmējus.
Kas ir ar Latviju? Vai visiem iet labi, un visi ar visu ir apmierināti? Ja paklausās sarunas virtuvē, palasa komentārus internetā, tā gan neliekas. Te nu būtu fenomens, ko mūsu sociālantropologiem papētīt.
Var jau, protams, runāt, ka mums tādas nīkulīgas arodbiedrību vadītāju figūras, bet neviens jau "no augšas" arodbiedrības neorganizē, un acīmredzot to vadība ir tāda, kādu pašreizējās arodbiedrības savā organizētības stadijā ir pelnījušas. "Sociālie partneri", kam tā patīk Ministru kabineta sēžu apmeklēšanai piemērotie uzvalciņi… un varbūt vēl pāris reižu gadā uz ielas bravurīgi uzvilkta kepka. Nu kas var būt komfortablāks ikvienai valdībai? Nu, un par tā sauktajām kreisajām partijām vispār negribas izteikties. Nav mūsu valstī arī tādas sugas kā kreisie intelektuāļi. Jo tas nav konjunktūri. Rezultātā - labējie var atļauties būt tik labēji, cik vien paši grib, un īstenībā paši vien no tā cieš, jo hroniski pieklibo ar vienu kāju.
Vispār jau nevar teikt, ka latviešiem nav sava sarkanā protesta karoga. Tas ir... čemodāns. Aviobiļetes vienā virzienā. Ar kaujas dziesmu: "Jūs te paši kā gribat ar to Latviju, bet es parūpēšos par sevi."
Nezinu, varbūt mani uzskatīs par musinātāju, bet man labāk patiktos, ka tie simt tūkstoš aizbraukušo nebūtu aizbraukuši, bet tā vietā 1. maijā būtu demonstrācijā Rīgas vai kādas citas Latvijas pilsētas ielās.
Jo tas nozīmētu, ka cilvēkiem vēl rūp šī valsts.