Tā Rīgā latviešu vidū ir parādījušies gudrinieki, kas aicina doties uz referendumu un iemest urnās neaizpildītus biļetenus, «atstāt tikai bučas» uz tiem - tā sauktā akcija «baltā lapa». Jo tas referendums esot politiķu organizētas spēlītes un tādējādi balsotājs pierādītu, ka viņš šajās spēlītēs nepiedalās un tās neatbalsta. Un it kā šī akcija pierādītu, ka mēs negribam konfliktu.
Man jāsaka, smalkāku provokāciju ir grūti izdomāt. Vai lielāku dumjību. Mums katram, protams, ir savas iebildes par tādu vai citādu politiķa darbību (ne velti arī Lindermans un Co cenšas apelēt pie protesta kā tāda, ne tikai konkrēti pie valodas jautājuma). Bet referendums jau tāpēc ir tautas nobalsošana, ka tajā nevis politiķi, bet tieši pilsoņi ir aicināti izteikt savu viedokli par konkrēto jautājumu. Turklāt nevis par dzīvi vispār, bet gan precīzi par to jautājumu, kas noformulēts balsošanas biļetenā. Atgādināšu, kā šis jautājums skan - «Vai jūs esat par likumprojekta «Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē» pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?». Un ir paredzēti divi atbilžu varianti - par vai pret.
Ko nozīmē biļetens bez atzīmes par jūsu konkrēto viedokli? Pirmkārt, tas nozīmē, ka jums principā ir vienalga un līdz ar to varētu būt pieņemams gan «par», gan «pret» variants. Un, otrkārt, tieši pretēji akcijas rīkotāju nodomam, šāda neaizpildīta balsošanas zīme, atkratoties no personiskās atbildības, zināmā mērā deleģē jautājuma risināšanu tiem pašiem politiķiem, par neuzticēšanos kuriem it kā paši šīs akcijas sagudrotāji runā. Un ticiet man, politiķi nevilcināsies un nemaz nekaunēsies izmantot šādu zīmju skaitu sev vēlamām interpretācijām.
Varbūt tomēr šī nu ir tā reize, kad nemaldāmies visādu pārgudrību trijās priedēs. Vienkārši aizejam 18. februārī uz balsošanas iecirkni, vienkārši izlasām jautājumu un vienkārši un nepārprotami atbildam uz to. Un nejauksim lietišķu demokrātisku procedūru ar «mēmo šovu».