Kad 1945. gada 12. janvārī padomju karaspēks ar 3 miljoniem sarkanarmiešu sāka Vislas ofensīvu, viņiem pretī stājās 750 000 vācu armijas karavīru. Sarkanā armija, sagraujot vērmahta aizstāvību, divu mēnešu laikā pavirzījās līdz Oderai, pie kuras PSRS karaspēks koncentrējās 1945. gada 20. martā. Sarkanā armija gatavojās pēdējai ofensīvai - Berlīnes ieņemšanai.
Marta beigās Josifs Staļins izsauca uz Maskavu padomju maršalus - Georgiju Žukovu un Ivanu Koņevu, lai apspriestu viņu izstrādāto uzbrukuma plānu. Tika noteikts, ka Berlīni būs jāieņem G. Žukova 1. Baltkrievijas un I. Koņeva 1. Ukrainas frontēm. Berlīnes ieņemšanai tika sakoncentrēti ap 2 500 000 karavīru, 41 600 lielgabalu un mīnmetēju, 6 250 tanku, 7 500 pašgājēju lielgabalu un 7 500 lidmašīnu. Uzbrukumam bija jāsākas 16. aprīlī. Kā liecina daudzi karavīru memuāri - sarkanarmieši ar nepacietību gaidīja uzbrukumu.
Tikmēr nacistiskās Vācijas armija ar visiem iespējamajiem līdzekļiem gatavojās cīņai par savu pilsētu. No Oderas līdz Berlīnei tika izveidota spēcīga aizsardzība. Pati galvaspilsēta līdzinājās aizsardzības citadelei, jo burtiksi katra ēka tika nocietināta. Berlīnes aizsardzības spēki sastāvēja no vērmahta un ieroču SS (Waffen – SS) daļām, kurām pievienojās pēdējās rezerves - „Hiltera jauntnes” un „Folksšturma” vienības. Hitlers nolēma palikt galvaspilsētā līdz galam un arī iedzīvotājiem bija aizliegts pamest pilsētu.
Kopumā vāciešiem Berlīnes aizsardzībai izdevās sakoncentrēt 1 000 000 cilvēku, 10 400 lielgabalu un mīnmetēju, 1 500 tanku un 3 300 lidmašīnu. SA lielais pārspēks bija acīmredzams un tomēr nacisti cerēja uz to, ka pretinieku koalīcija sašķelsies. Nacisti izvirzīja galveno uzdevumu - noturēt Berlīni pret SA, lai angļi un amerikāņi pirmie sasniegtu galvaspilsētu. Viņi cerēja vienoties ar sabiedrotajiem un apvienoties kopīgai cīņai pret Padomju Savienību.
16. aprīļa rītā 1. Baltkrievijas un 1. Ukrainas frontes sāka Berlīnes operāciju – to ievadīja milzīga artilērijas apšaude. Tomēr jau no paša sākuma operācija nenoritēja tā, kā sākotnēji bija plānots, jo uzbrukums ceļā esošajām Zēlovas augstienēm bija nesekmīgs.
Vāciešu sīvās pretestības dēļ, padomju spēki cieta lielus zaudējumus. Vācu aizsardzību izdevās pārraut - 19. aprīlī galvenais šķērslis ceļā uz Berlīni tika novērsts un Zēlovas augstienes atradās SA kontrolē.
Tikmēr I. Koņeva 1. Ukrainas frontes uzbrukums pie Neises upes noritēja daudz veiksmīgāk, jo tur vācu armija izrādīja vājāku pretestību. Neise tika veiksmīgi forsēta jau 16. aprīlī un nākamajā dienā tika šķērsota arī Šprē upe. 1. Ukrainas frontes karaspēks strauji tuvojās Berlīnei un tā uzbrukuma temps bija 35 – 50 km dienā. Kaujas neapturami tuvojās Trešā reiha citadelei.
1945. gada 20. aprīlī Ādolfam Hitleram apritēja piecdesmit seši gadi. Pazemes bunkurā zem Reihskancelejas bija sapulcējušies ciemiņi - Hermanis Gērings, Joahims fon Ribentrops, Martins Bormanis, Kārlis Dēnics, Heinrihs Himlers, Ernsts Kaltebrunners, Alberts Špērs, armijas virspavēlniecības pārstāvji un, protams, Ēva Brauna. Daudzi apsveicēji mudināja Hitleru doties uz Bavāriju, kamēr vēl ir laiks. Taču Hitlers atteicās to darīt, norādīdams, ka „man ir lemts vai nu uzvarēt, vai aiziet bojā ar Reihu.”
Tajā dienā 1. Baltkrievijas un 1. Ukrainas frontes karaspēki jau atradās pie Berlīnes pierobežām, vienlaicīgi aplencot galvaspilsētu. Hitlers nolēma izmantot situāciju, kad padomju karapspēks, cenšoties ielenkt pilsētu no ziemeļiem, atstāja neizsargātu savu labo flangu. Nacistu fīrers nolēma dot pretuzbrukumu. Viņš atcerējās par 3. SS korpusu, kas obergrupenfīrera Fēliksa Šteinera vadībā atradās ziemeļrietumos.
F. Šteiners saņēma pavēli 21. aprīļa vakarā doties pretuzbrukumā pret 1. Baltkrievijas fronti un aizšķērsot ceļu uz Berlīni. Taču viņš ne tikai neuzbruka, bet deva pavēli par atkāpšanos, jo saprata, ka viss tāpat ir zaudēts. Kad Hitlers par to uzināja, viņš bija satriekts. Un tomēr par padošanos nebija ne runas. Tika izlemts pilnībā pārtraukt pretošanos Rietumu frontē un visus spēkus iesaistīt cīņā pret Sarkano armiju. Lielas cerības tika liktas uz ģenerāļa Valtera Venka 12. armiju, kura bija jāatvelk no Elbas un jāsūta uz Berlīni. Galvaspilsētas aizsardzību Hitlers uzticēja ģenerālim Helmutam Veidlingam.
1. Baltkrievijas un 2. Ukrainas frontes uzbruka no dazādiem virzieniem un 25. aprīlī, pēc smagām kaujām, savienojās pie Potsdamas. Līdz ar to Berlīne ar tās aizstāvjiem un iedzīvotājiem bija pilnībā aplenkta. Šī tikšanās sašķēla vācu armijas spēkus uz pusēm un aptuveni 200 000 karavīru tika aplenkti Šprē mežos - dienvidaustrumos no Berlīnes. Līdz 1. maijam šis aplenktais grupējums mēģināja izlauzties uz rietumiem, taču tika pilnībā iznīcināts.
Tikmēr Berlīnē norisinājās sīvas cīņas un SA pakāpeniski virzījās uz pilsētas centru. Kaujas neapstājās ne uz brīdi, Berlīne dega. Folksšturmietis Edmunds Hekšers vēlāk atcerējās: „Bija tik daudz ugunsgrēku, ka nakts pārvērtās par dienu. Avīzi varēja lasīt.” Padomju karaspēks ielu cīņās zaudēja daudz tanku, jo tie virzījās uz piekšu kolonnās. Pietika vien sašaut pirmo tanku un uzreiz visa pārējā kolonna apstājās un kļuva par vieglu mērķi vācu granātmetējiem - „faustpatronām”. Lieli zaudējumi bija arī padomju karavīru vidū, jo niknas cīņas norisinājās par katru ēku un ielu. Padomju karaspēkam nācās izmantot nežēlīgu, bet efektīvu taktiku - vispirms artilērija atklāja viesuļuguni uz gaidāmo uzbrukuma mērķi, tad apšaudi uzsāka „Katjušas” (reaktīvā artilērija); pēc tam uzbrukumā gāja tanki, iznīcinot barikādes un ēkas, no kurām tika atklāts uguns (jāsaka, nebija viegli tikt galā ar biezajām Berlīnes ēku sienām)... Un tikai tad uz priekšu virzījās kājnieki. Cīņu laikā civiliedzīvotāju klātbūtne netika ņemta vērā. Lai gan vāciešu zaudējumi bija lieli, tie aizstāvējās ļoti fanātiski un drosmīgi. Vienlaikus Berlīnē plaši darbojās SS soda komandas, kurām ar teroru vajadzēja piespiest karavīrus turpināt cīņu.
Iebrucēju pārsvara priekšā, vācu karaspēks pakāpeniski atstāja vienu pozīciju pēc otras. 27. aprīlī trīs ceturtdaļas Berlīnes bija jau sarkanarmiešu rokās un vācieši kontrolēja vairs tikai 2 – 3 km platu un 16 km garu joslu. Visu šo laiku Hitlers visas cerības lika uz V. Venka 12. armiju, kura 25. aprīlī deva triecienu no rietumiem pa Koņeva karaspēku. Cīņas bija ļoti sīvas un abas puses cieta smagus zaudējumus. 27. aprīlī Venks atradās tikai 25 km attālumā no Berlīnes, taču šīs pašas dienas vakarā vācu 12. armijas virzība uz priekšu tika apturēta un Venkam nācās atgriezties savās iepriekšējās pozīcijās. Tagad vairs nekas nespēja glābt Berlīni.
28. aprīlī Berlīnes centrs tika pilnībā aplenkts. Šajā dienā Hitleru satrieca vēl viena vēsts - Gērings un Himlers bija sākuši pārrunas ar rietumu sabiedrotajiem par mieru. Hitlera niknumam nebija robežu, viņš pavēlēja arestēt un nošaut nodevējus. Taču tas vairs nebija izdarāms. Helmuts Veidlings ziņoja, ka munīcija pilsētā ir palikusi tikai divām dienām un degvielas nav vispār. Hitlers, saprazdams, ka viss ir zaudēts, nodiktēja savu politisko testamentu, kurā izslēdza no nacistu partijas Gēringu un Himleru.
Vara pār Vāciju tika nodota lieladmirālim Kārlim Dēnicam un Jozefam Gebelsam. Savukārt armiju bija jāvada feldmaršalam Šerneram. Dienas otrajā pusē Hilers salaulājās ar Ēvu Braunu.
Pa to laiku padomju karaspēks Berlīnes centrā ieņēma vienu ēku pēc otras. Viss centrs bija pārvērties par elli. No karstuma nebija ko elpot. Par katru māju gāja niknas cīņas. 29. aprīļa rītā padomju karavīri bija sasnieguši Iekšlietu ministrijas (Gestapo) ēku un iznīcināja barikādes. Pēc Gestapo ieņemšanas palika vēl divi galvenie mērķi – Reihskanceleja un Reihstāgs. Ja pirmais bija reālais varas centrs, tad otrais bija tās simbols – pati augstākā ēka Vācijas galvaspilsētā. Tieši tur tika paredzēts uzsliet „sarkano uzvaras karogu”, kurš šim mērķim bija jau sagatavots. Pacelt virs Reihstāga to vajadzēja 1. Baltkrievijas frontes 3. triecienarmijas labākajai daļai – kapteiņa Ņeustroja bataljonam, kurš 30. aprīļa rītā bija jau sasniedzis Reihstāgu.
30. aprīlī Hitleram paziņoja, ka sarkanarmieši jau atrodas pie Fosas ielas, kas bija kvartāla attālumā no Reihskancelejas. Nacistu fīrers negribēja nokļūt dzīvs padomju gūstā. Pēc pusdienām Hitlers un viņa sieva atvadījās no visiem un iegāja savā istabā. Plkst. 15.30 no turienes atskanēja šāviens. Gebelss, Bormanis un vēl daži cilvēki iegāja iekšā. Hitlers bija nošāviens, bet Ēva Brauna noindējās. Viņu līķus iznesa Reihskancelejas dārzā, ielika šāviņa radītā bedrē, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja.
Uzbrukumu Reihstāgam veica ģenerāļa Perevetkina 79. strēlnieku korpuss, kas bija pastiprināts ar citām triecienvienībām. Pirmais uzbrukums 30. aprīļa rītā tika atsists, jo lielajā ēkā bija nocietinājušies ap pusotrs tūkstotis esesiešu. Pulksten 18. 00 sākās jauns uzbrukums. Pacelt sarkano karogu tika uzdots diviem seržantiem – Jegorovam un Kantari, kurš bija gruzīnis pēc tautības. Uzskatīja, ka Staļins būs apmierināts, uzzinot, ka šajā notikumā ir piedalījies viņa tautietis.
Reihstāga logi un durvis bija aizbarikādēti vai aizmūrēti, tāpēc strēlniekiem vajadzēja smagos lielgabalus, lai izspridzinātu ieeju. Pēdīgi viņi izlauzās līdz galvenajai zālei, bet tur vācu aizstāvji no akmens balkoniem apšaudīja viņus ar tanku dūrēm un meta rokas granātas. Viens no uzbrucējiem, vecākais leitnants Beļajevs, atcerējās, ka augstākās akmens kolonnas bija apšķīdušas ar asinīm.
Zaudējumi bija briesmīgi, tomēr sarkanarmieši, kā parasti, vienlaikus izmantodami granātas un automātus, virzījās augšup. Tikai pulksten 22. 50 divi seržanti tika līdz jumtam un pacēla sarkano uzvaras karogu. Par to nekavējoties tika ziņots uz frontes štābu, savukārt Žukovs par to ziņoja Staļinam. To uzskatīja par nozīmīgu žestu, kaut gan kaujas par Reihstāgu turpinājās vēl visu nakti - līdz pat 1. maija pēcpusdienai.
30. aprīļa vakarā padomju puse saņēma jaunu ziņu – Hitlera pēcteči grib sākt miera pārrunas. Tās sākās 1. maija rītā. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka ar šīm pārrunām bija jānovilcina laiks, lai Dēnica valdība varētu noslēgt seperāta mieru ar Rietumu sabiedrotajiem. Taču tas neizdevās. Padomju puses atbilde bija šāda – tikai bezierunu kapitulācija. Reiha vadība atbildi nedeva un līdz ar to cīņas turpinājās. Vācu armijas pretošanās pamazām sāka kļūt vājāka, tomēr tā vēl joprojām daudzās vietās bija stipra. Dažādās Berlīnes vietās vēl cīnījās tūkstošiem karavīru un folksšturmiešu. Citi pameta ieročus un mēģināja bēgt uz Rietumiem.
1. maijā 5. triecienarmijas karavīri sāka uzbrukumu Reihskancelejai. Divas stundas vēlāk, kad pirmās uzbrūkošo grupas bija jau pie ēkas, Gebelss un viņa sieva Magda arī izdarīja pašnāvību, pirms tam noindējot savus sešus bērnus. Ap plkst. 22.00 Reihskanceleja bija ieņemta.
Pa to laiku ģenerālis H. Veidlings pilnībā uzņēmās atbildību par visu notiekošo. Viņš caur radio vērsās pie padomju puses ar piekrišanu par bezierunu kapitulāciju. Par to tika ziņots arī Žukovam. 2. maijā, plkst. 6.00 no rīta Veidlings parakstīja pavēli par padošanos, kas bija jāizpilda visam vācu karaspēkam. Pēc tam cīņas Berlīnē pakāpeniski beidzās. No ēku drupām un slēpņiem ārā gāja tūkstošiem vācu karavīru, kuri klusēdami nometa ieročus un stājās gūstekņu kolonnās. Pusdienas laikā pa ielām brauca padomju tanki, caur ruporiem lasot pavēli par kapitulāciju.
Padomju korespondents Vasilijs Grosmans, kurš tai brīdī bija Berlīnē rakstīja: „2. maijs - Berlīnes kapitulēšanas diena. To ir grūti aprakstīt. Liesmas, ugunsgrēki, dūmi, dūmi, dūmi. Gigantiski gūstekņu pūļi. Šī apmākusies, lietainā diena neapšaubāmi ir Vācijas bojāejas diena.”
Ap plkst. 15.00 Berlīnes operācija bija pilnībā noslēgusies. Šajā pēdējā kaujā Sarkanā armija bija sagrāvusi apmēram 95 ienaidnieka divīzijas, tomēr tās zaudējumi bija daudz lielāki nekā vācu karaspēkam. Cīņas Berlīnē bija noslēgušās, taču pilsētas civiliedzīvotājiem ciešanas ar to nebeidzās... Sarkanarmieši vēl ilgi vērsa pret tiem savu atriebību un naidu, veicot šausmīgus noziegumus, īstenojot masveida izvarošanas un slepkavošanas. Visai maz bija tādu, kas tika par to sodīti...