Kad runā par apvienoto sabiedrisko mediju, laikam jau visi apzinās, ka milzu finanšu ietaupījumu nebūs. Tā vietā kā apvienošanas jēga tiek minēta «satura kvalitātes uzlabošanās». Seko daudzpunkti - ko ar to saprot?
Man tomēr liekas, ka LTV un LR apvienošanas idejas atbalstītāji ir sākuši saprast, vismaz es tā ceru, ka apvienošana kā tāda arī būtiskus satura uzlabojumus nedos, un diez vai tas pat ir iespējams. Un tas tā nav noticis arī citās zemēs, kur šāda apvienošana ir notikusi. Atceros, ka savulaik, jā, bija pārdomas par to, ka varētu kādu raidījumu vispirms «nospēlēt» TV un pēc tam bez attēla atskaņot radio, ja saturs ir vērtīgs un uztverams arī bez attēla. No šodienas viedokļa, kad esmu saticis gana daudz ārzemju kolēģu, es redzu, ka arī viņi ir pārliecinājušies - tā tas nenotiek. Arī pēc apvienošanās katram (radio un tv) paliek savas ziņas, savi raidījumi, sava pieeja, savas redakcijas. Jā, var sēdēt vienās telpās un kopīgi ģenerēt idejas, tomēr nošķīrums saglabājas. Ja runājam tieši par Latvijas Radio pieredzi - pirms dažiem gadiem bija ideja LR1 ziņas laist arī LR2, tādējādi mazliet ietaupot. Pārdomājot šo ideju, tomēr esmu secinājis, ka LR2 ir sava auditorija un tur ziņām jābūt atšķirīgām.
Ir tāds noslēpumains, bieži lietots vārdu savienojums - sabiedriskais pasūtījums. Kas tas ir?
Manā skatījumā šis vispār ir jautājums, ar kuru ir jāsāk. Un tikai pēc tam ķeramies klāt pie jautājuma, ar kādiem mehānismiem šo sabiedrisko pasūtījumu veikt. Situācija ir tāda, ka ik gadu mēs radio izstrādājam šo pasūtījumu un pēc gada atskaitāmies, kā tas izpildīts. Zinu, ka ir eksperti, kuri saka, ka tā nevarot - paši izstrādā, paši izpilda. Nesaku, ka šāds modelis ir ideāls, tomēr tas palīdz nodrošināt redakcionālo neatkarību. Domāju, ka ikviens no radio vadības komandas piekrīt, ka ir zināmas sabiedrisko mediju pamatvērtības: jau pieminētā redakcionālā neatkarība, caurspīdīgums, tas, ka ikviens no sabiedrības locekļiem var kaut ko atrast sev mūsu «produktā». Un tad ir mūžīgā cīņa par to, kā idejas, vēlmes salāgot ar reālajām iespējām.
Ir nācies saskarties ar mazliet jokainu definējumu «sabiedriskajam pasūtījumam», kas veidots pēc izslēgšanas principa. Sabiedriskie mediji, sabiedriskais pasūtījums ir tas, ar ko komerciālie mediji negrib nodarboties, jo tas nav rentabli...
Ir, piemēram, daudzie kultūras raidījumi, kas ir mūsu darba lokā, bet varbūt kolēģiem no komercmedijiem nav tik interesanti. Gribētu teikt, ka šajā kategorijā ir arī ziņas, kas ir ļoti dārgs produkts. Daudzi privātie mediji savulaik ir ar lielu degsmi ķērušies pie tā, jo tas ir prestiži un varbūt pievilcīgi arī reklāmdevējiem. Tomēr, kad viņi saprot, ko nozīmē ziņu dienesta uzturēšana, tas entuziasms nereti pazūd. Var jau piesaistīt sponsorus tematiskām ziņām, bet ziņām klasiskā izpratnē to nedrīkst.
Ja runā tieši par radio, tad gribu pieminēt, ka likums mums uzliek par pienākumu kultūrvēsturiskā mantojuma fiksēšanu. Tas nozīmē, ka mēs ieguldām, braukājot ar LR «ierakstu mašīnu» pa koncertzālēm un ierakstot korus, orķestrus utt. Tas ir sabiedriskais pasūtījums, vai ne?
Sabiedriskā medija statuss it kā paredz vienādu attieksmi pret dažādu uzskatu paudējiem. Tomēr tas rada divdomīgas situācijas. Piemēram, bija pārmetumi, ka sabiedriskie mediji t. s. valodas referenduma gadījumā neesot bijuši pietiekami objektīvi - nepietiekami dodot izteikšanās iespēju krievu valodas atbalstītājiem. Teorētiski saprotami, bet kāpēc gan sabiedriskajam medijam būtu jādod mikrofons idejām, kas vērstas pret nācijas vairākuma interesēm?
Mums ir jāmēģina atspoguļot viss spektrs. Ar referendumu patiesībā bija tā... kad vēl bija parakstu vākšanas posms, atnāca aktīvisti, kas gribēja atskaņot reklāmu LR2. Tā nepārprotami bija provokācija - viņi paši vēlāk atzina, ka citos radio tādu reklāmu nav pat mēģinājuši likt. Aicināt balsot par krievu valodu radio, kura devīze ir «dziesmas tikai dzimtajā valodā», bija provokācija. Tomēr mēs reklāmu atskaņojām, jo likums nebija pārkāpts. Mēs neļāvāmies provokācijai. Saņēmām ļoti daudz negatīvu komentāru no klausītājiem. Mēs arī apzinājāmies, ka tam var būt pat komerciālas sekas - reklāmu kritums, ja sāktos daudzu zvanītāju piedraudētais boikots. Un tomēr - tā ir sabiedriskā medija sūtība, atspoguļot visus viedokļus, diskutēt, nevis noklusēt.
Prese par goda lietu uzskata būt zināmā opozīcijā valdībai. No vienas puses, cilvēki saka: kā tā mūžīgā kritizēšana ir apnikusi! No otras puses: pamēģini kaut ko atzinīgu pateikt par politiķiem vai varu... Teorētiski sabiedriskais medijs ir tas, kurš varētu atļauties arī kaut ko paslavēt.
Tas ir analītiskās žurnālistikas lauciņš, un es domāju, ka LR šajā ziņā ir labi piemēri - Krustpunkti, Labrīt. Man rādītājs ir tas, ka gandrīz ikvienas partijas pārstāvji saka: nu, ko jūs ļaujat tik bieži izteikties tiem no X un Y partijas?! Es kļūtu uzmanīgs, ja kāda partija mūs tikai uzteiktu vai tikai kritizētu. Ja brīžiem lamā, brīžiem uzslavē, domāju, ka līdzsvars ir saglabāts.
Problēma ir tā, ka kaut ko pozitīvu izstāstīt ir krietni grūtāk nekā nokritizēt, - jāspēj labāk pamatot...
Tomēr tas ir žurnālista profesionalitātes jautājums. Ir tikai normāli, ka ir zināma pieredze un zināšanās balstīta hierarhija - reportieris, korespondents, komentētājs. Un, jā, es labprāt attīstītu komentāru daļu.
Mēs esam maza valsts, bet to ekspertu un uzraugu gan ir pulka. Padome, Saeimas komisija, Sabiedriskā padome utt. Nav grūti?
Ir sarežģīti, un, atnākot jaunajai padomei, kļuvis vēl sarežģītāk. Šie cilvēki ir atnākuši ar tādu revolucionāru pieeju, pārliecību, ka viņi zina, kā vajag. Brīžam tas ir mazliet aizvainojoši, jo rodas iespaids, ka viņi uzskata, ka mūsu pusē neviens neko nesaprot. Ceru, ka šie cilvēki sapratīs, ka zināmā mērā situācija sabiedriskajos medijos daudz ko neatšķiras no stāvokļa medicīnā vai konkurētspējā. Nevar lietas, kas greizi darītas gadiem ilgi, neatrisinātas problēmas strauji izlabot dažu mēnešu laikā.