Tā kā divskani eu latviešu valodā nesastapt, šo pavērsienu ir lieki attiecināt uz valodu. Tas norāda ne vairs uz valodnieku, bet gan uz politisko aprindu dienaskārtības jautājumu, kas uzspiež šādu atveidi savu ērtību dēļ, lai būtu vieglāk pārvaldīt ekonomiskos procesus Eiropā. Eiropas Savienības tiesību aktu tulkojumos šāda euro tulkojuma un lietojuma prasība ir, bija un būs prioritāra.
Patiesībā ne Eiropas Centrālā banka, ne arī kāds cits, izņemot mūsu pašu atbildīgās amatpersonas (ar nemaz ne tik reti novērojamo nespēju precīzi un saprotami izskaidrot situāciju), neuzspiež obligāti lietot euro, ko apliecina arī Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 13. novembra atzinums, kuru Latvijas Republikas Tieslietu ministrija bija lūgusi sniegt par Ministru kabineta noteikumiem Nr. 564 – "nepieciešamība novērst Latvijas tiesību aktu un Eiropas Savienības tiesību aktu neatbilstību attiecībā uz vienotās valūtas nosaukumu neierobežo Latvijā ikdienā lietoto Latvijas kultūras un valodas mantojumam atbilstošo vienotās valūtas nosaukuma variantu izmantojumu. Euro nosaukuma rakstība neietekmē pastāvošo latviešu valodas rakstību." Tieši minēto atbildīgajām valsts iestādēm arī vajadzētu vairāk uzsvērt un skaidrot, nepārprotami nošķirot Eiropas Savienības tiesību aktus – regulas, direktīvas, līgumus – un Latvijas normatīvos aktus ar piebildi, ka euro patiesībā jau daudzus gadus tiek lietots Eiropas Savienības tiesību aktu tulkojumos un, ka arī turpmāk tam saglabāsies tikai un vienīgi šāds šauri specifisks lietojums.
Šis jautājums skar ne tikai Latviju un latviešu valodu. Minētais jāskata plašāk, saistībā ar vispārējām tendencēm, kādas ir vērojamas Eiropas Savienības terminu tulkošanā un atveidē Eiropas nacionālajās valodās.
Tulkotāji, tulki un valodas eksperti arvien biežāk runā par standartizētas Eiropas valodas radīšanu. Ar Eiropas Savienības institūciju pieaugošo vēlmi un praksi dot valodniekiem konkrētus norādījumus par atsevišķu terminu atveidi nacionālajās valodās, ir skaidrojama Eiropas Savienības normatīvo aktu un to valodas neatbilstība nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas savukārt bieži apgrūtina praktiķu darbu un pareizu starptautiskā normatīvā dokumenta izpratni. Tā pamatā ir liels tulkojamo tekstu, dokumentu apjoms, individuālas Eiropas Savienības dalībvalstu valodu nianses, kas ne vienmēr ir veiksmīgi savietojamas ar angļu valodu, atšķirīgās valstu tiesību sistēmas un ierobežotie laika resursi šo dokumentu sagatavošanā.
Tomēr nenoliedzami jāatzīst, ka šādam lēmumam no Eiropas Centrālās bankas puses ir spaidu raksturs, kas pauž tā autoru nevēlēšanos iedziļināties nevienas tautas valodas nākotnē, kultūrā, loģikā un labskanībā.
Vērīgākie sabiedrības pārstāvji vilks paralēles ar padomju laiku Latviju, kur ar likumu uzspieda lietot tēvvārdus, turklāt ar krievu valodas galotnēm. Oficiāli tikai dokumentos, bet realitātē arī sarunvalodā un rakstītajā latviešu literatūrā ienāca latviešu valodai neraksturīgie aizguvumi kā, piemēram, Iļjičs (nevis Iļjas dēls) un Tālivaldovna (nevis Tālivalža meita). Tas liek domāt par koloniālismu, kas šobrīd no ekonomikas jomas sāk palēnām piesārņot un iespiesties kultūrā un Eiropas Savienības valstu valodās.
Latvijas sabiedrībai būs izaicinājums pieļaut vai nepieļaut specifiskas anglicisma iezīmes nonākšanu apritē – rakstīt vienu, izrunāt otru, tomēr maz ticams, ka latviešu valodā rakstībā un sarunvalodā popularitāti un stingras tradīcijas ieguvušais eiro tiks mainīts pret euro. Neraugoties uz to, ka rakstībai visās valodās jābūt vienādai, gan angļu valodā, gan franču valodā vienotās valūtas nosaukumu izrunā citādi – atbilstoši attiecīgo valodu normām un īpatnībām, un arī latviski šāda izruna gluži vienkārši ir apgrūtinoša balss saitēm un būtībā nemaz nav iespējama. Pieļaujams eiro un euro ieies vēsturē un kļūs par pirmo celmlauzi mūsu valodas ceļā uz izrunas neatbilstību rakstībai, kā tas plaši sastopams angļu valodā.