LTRK uzskata, ka valsts SIA Latvijas Vēstnesis sistēmā pazūd vismaz 1,4 miljoni latu, ko sabiedrība nepārmaksātu, ja oficiālās publikācijas valsts īstenotu caur publisko iepirkuma sistēmu. LDDK uzskata, ka par publikācijām Latvijas Vēstnesī pārmaksājam sešas reizes. Tomēr caur Saeimu rūkdams iet cauri Oficiālo publikāciju likums, ko jaunajiem juristiem un politologiem varēs nākotnē mācīt skolā kā klasisku lobisma piemēru, kurā viena profesionālā grupa - juristi - īsteno savas intereses uz sabiedrības rēķina.
Nav jau Latvijas Vēstnesis slikts, un Jurista Vārds ir labs - tikai dārgi ir šie izdevumi. Pusi nu Jurista Vārda budžeta veido dotācija no naudas, kas paņemta no sabiedrības kabatas. Vai tas ir vajadzīgs žurnāls? Varbūt. Taču juristi noteikti nav nabadzīgākā sabiedrības daļa. Domāju, ka juristi ir cilvēki, kas par sev vērtīgu izdevumu varētu maksāt arī 5 vai 10 latus, ja tas ir tik svarīgs. Tad tirgus noteiktu, cik tas ir vajadzīgs. Nav dzirdēts, ka valsts dotētu žurnālu grūtniecēm vai pensionāriem. Kāpēc sabiedrībai ir jāapmaksā izdevums, kas domāts juristiem?
Vai tāpēc, ka Saeimā pie likumu sagatavošanas strādā daudz ietekmīgu juristu? Kā Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, kura pēc pašas partijas sludinātajiem augstajiem morāles standartiem Latvijas Vēstnešajautājumā atrodas smagā interešu konfliktā, kurā viņai nemaz nav tiesību par šo jautājumu lemt, jo Latvijas Vēstnesis ir viņas iecienīta publicēšanās un honorāru saņemšanas vieta.
Ja Saeimas deputātiem labpatiktos iedziļināties ne tikai Oficiālo publikāciju likumā, bet visā īpatnējajā izņēmumā Latvijas valsts pārvaldes praksē, kas saucas SIA Latvijas Vēstnesis, viņiem mati saceltos stāvus par to, kā tik ilgus gadus var pastāvēt kārtējais izņēmums pēc principa, ka daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem.