Tikai jautājums - cik būtiski mainās Latvijas politika, ja vēlēšanās uzvar viens vai otrs nosaukums, jo no 1993. gada lielos vilcienos Latvijas politika nav mainījusies.
Vismaz kopš 1993. gada Latvijā pie varas ir viena partija. Pareizāk sakot, tā varētu būt bijusi viena partija, jo kopš šī laika dažādās Latvijas valdības koalīcijas veidojošās partijas ir bijušas ideoloģiski tik maz atšķirīgas, ka tās tikpat labi būtu varējušas būt vienas partijas dažādas frakcijas.
Šo partiju varētu saukt Eiropas partija. Tādā ziņā, ka Eiropa ir galvenais atskaites punkts Latvijas politikā. KopšLatvijas ceļš par vadošo politiku pasludināja iestāšanos ES, mūsu iekšpolitikā atskaites punkts vienmēr ir bijusi atbilstība Eiropas kritērijiem. Ārējs, nevis iekšējs atskaites punkts. Turklāt tā ir labējā Eiropas partijas frakcijas daļa, kas pastāvīgi ir pie varas Latvijā. Starp citu, šo partiju apvienību Eiropas Parlamentā dēvē par Tautas partiju, kuras viena no simpātijām uz nākamo EK prezidenta amatu ir Latvijas Vienotības partijas premjers Valdis Dombrovskis.
Savā ziņā Latvijas ceļš, Tautas partija, Jaunais laiks un tagad Vienotība ir vienas partijas dažādas inkarnācijas. Šīs pilsoņu grupas, kas vienas ideoloģijas ietvaros ir konkurējušas par varu, izvēloties dažādu partiju juridisko formu, tikpat labi būtu varējušas konkurēt par varu vienas partijas ietvaros.
Varbūt tomēr ne tik labi. Jo patēriņa kultūrā dzīvojošais vēlētājs katrās vēlēšanās gaida kaut ko jaunu. Tāpēc tās pašas politikas restarts ar citu nosaukumu - zināms rebrendigs - ir tas, kas ir noticis no vēlēšanām uz vēlēšanām. Un gaidāms arī nākamajās vēlēšanās.
Sandra Kalniete nesen paziņoja, ka nākotnē Latvijā varētu būt divu partiju sistēma, ko veidotu Vienotība un Saskaņas centrs (SC). Šādas sistēmas saistība ar etnisko dalījumu, nevis ideoloģiju Latvijā ir acīmredzama. Tomēr SC sevi pozicionē kā kreisu partiju, kas labējai valdošajai partijai ir izdevīgi. Tas ļauj identificēt kreisumu ar krieviskumu, politisko konkurenci pārvēršot etniskā sadursmē.
Ņemot vērā, ka latviski runājošo pilsoņu daļa procentuāli ir lielāka, šādā sistēmā vienmēr uzvar viena partija. Bet Latvijas politiku tas pārvērš par putnu bez kreisā spārna.
Emigrācija lielā mērā ir sociālo apstākļu noteikta. Bet Latvijas politikā nav spēka, kam šie apstākļi patiesi interesētu, jo tie dabiski interesē kreisās partijas, kuru mums faktiski nav. Un dzirdam tikai par jaunu labējo partiju iecerēm. Kurš dibinās kreiso partiju?