Zirga gaļas skandāls krāšņāk par krāšņu atklāj, ka uz pārtikas iepakojuma tiek melots. Ja tiek melots par gaļas sastāvu, kā varam ticēt, ka kādā produktā ir tikai tie divi konservanti, kas norādīti, bet nav vēl kādas trīs vai četras nenorādītas ķīmiskās vielas? Varbūt uzraksts "netiek pievienotas E vielas" ir tikai triks? Kā rīt uz veikalu lai dodamies ar drošu sirdi?
Diemžēl zirga gaļas skandāls ir lielveikalu politikas sekas, kas spiež uz atlaidēm un cenu. Nevis labākā kvalitāte, bet labākā cena nosaka to, kas atradīsies veikala plauktos.
Kvalitatīva zirga gaļa, ko piemin labie pavāri, Rīgas delikatešu veikalā maksā 30 latu kilogramā. Skandāls ir par zemas kvalitātes zirga gaļu. Aģentūra LETA raksta, ka liellopu gaļa Eiropas valstīs maksā vidēji četrus eiro (2,81 lats) kilogramā, turpretim zirga gaļa nemaksā vairāk par 90 centiem (63 santīmi.)
Tātad šmaukšanās ar zirga gaļu nav lokāla problēma. Skandāls izcēlās Lielbritānijā un ir pārņēmis pusi Eiropas. Meklējot zirga gaļu Īslandē, atklājās fakts, ka pārmeklētajā produkcijā - gaļas pīrādziņos - gaļa netika konstatēta vispār.
Ja tādas lietas notiek vecajā Eiropas valstī Īslandē, kas notiek Latvijā? Tas ir tas smagais jautājums. Un cilvēki ir satraukti.
Ne tikai PVD un zemkopības ministrei, bet pašam Latvijas premjeram šodien būtu jāstāsta sabiedrībai, kas tiek darīts, lai garantētu pārtikas kvalitāti Latvijas veikalu plauktos. Lai nenotiek tā, ka rīt atklājas, ka vēl kādā produktā norādītais produkts nav konstatēts, bet ir atklāts kas cits. Hemato- gēns bez hematogēna jau bija.
Nevis pārvērst zirga gaļas skandālu laboratoriju biznesā, bet atbildēt par visu nozari un garantēt sabiedrības drošību patērēt kvalitatīvu pārtiku.
Skaidrs, ka šis skandāls tiek izmantots pārtikas korporāciju karā par tirgu, kurā konkurē ne tikai uzņēmumi, bet arī valstu ekonomikas. Un tagad lietuvieši met ārā latviešu uzņēmumus, kamēr latvieši ķer savējos.
Skaidrs, ka arī vietējais blēdis ir jāsoda ar visu bardzību. Absolūti galvenais princips ir pārtikas kvalitāte, ko patērē mūsu cilvēks. Tomēr nevar būt tā, ka tieši vietējo pārbauda līdz pēdējai vīlītei, bet uz importa produkciju skatās caur pirkstiem.
Lietuva un Krievija izmanto vismazāko ieganstu, lai apturētu tirdzniecību ar Latvijas produkciju. To veterinārie dienesti aizstāv savu valstu pārtikas industrijas intereses. Un tā ir valdības politika.