Vaidere: Latvijā nav etnisko konfliktu, tikai daži bezatbildīgi politikāņi vēlas tos provocēt

Referendums kā tiesiskas Latvijas izveides instruments Posted: February 15th, 2012 ˑ Filled under: Latvian, Politics ˑ No Comments 2012. gada 18. februārī Latvijā notiks tautas nobalsošana, kurā rosināts jautājums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Valdošā elite aicina latviešu tautības iedzīvotājus piedalīties referendumā un balsot pret otras valsts valodas ieviešanu, tādējādi norādot krieviem uz viņu vietu sabiedrībā. Citiem vārdiem, valdošā elite vēlas parādīt, ka krievi ir otrās šķiras cilvēki. Valdības pārstāvju aicinājumos “nolikt krievus pie vietas” izskan histēriskas notis, neraugoties uz to, ka, no pirmā acu uzmetiena, izredzes mainīt Satversmes normas par valsts valodas statusu pat tīri teorētiski šķiet pilnīgi nereālas. Tad kāds ir iemesls tik neadekvātai valdošās elites uzvedībai? Lai izprastu gaidāmā referenduma dziļāko jēgu, nepieciešams atgriezties pie valsts vēstures un tikt skaidrībā ar pirms divdesmit gadiem aizsāktā “krievu jautājuma” būtību. “Krievu jautājuma” rašanās vēsture Pēc PSRS sabrukuma varu Otrajā Latvijas brīvvalstī sagrāba latviešu nacionālkomunistiskā nomenklatūra. Savas valdīšanas leģitimitāti tā pamatoja ar “latviskas Latvijas” izveides koncepciju. Etniski tīras sabiedrības izveides ideoloģiju nomenklatūras elite pārņēma no latviešu inteliģences, kas pēc kara atgriezās no Rietumiem. Kara laikā šī emigrantu inteliģence aktīvi sadarbojās ar nacistiem un tādēļ ne tikai rūpīgi saglabāja, bet arī atnesa sev līdzi nacionālsociālistiskos ideālus un ar tiem saistītās rusofobiskās un antikrievu tendences. Sākotnēji īstenot “latviskas Latvijas” izveidi valdošā kliķe plānoja divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, izspiest no valsts lielāko daļu lielkrievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju, kas vienkāršībai tika nodēvēti par krieviem. Otrkārt, valdošā elite plānoja asimilēt atlikušos cittautiešus, piespiedu kārtā uzspiežot viņiem latviešu valodu un likvidējot viņu sociālos institūtus etniskās identitātes uzturēšanai. Sākot realizēt “latviskas Latvijas” izveides politiku, radās “krievu jautājums” jeb jautājums par to, ko valdošajai elitei iesākt ar cittautiešu (krievu) iedzīvotājiem. Valdošās latviešu elites sastāvā tūdaļ pat izveidojās divi galvenie grupējumi: – nacionālradikāļi un nacionālie liberāļi. Pirmais grupējums iestājās par problēmas ātru spēka risinājumu, kas paredzēja ievērojamas daļas krievu deportāciju, nekavējošu krievu sociālo institūtu likvidāciju un represijas pret neapmierinātajiem krievu aktīvistiem. Viņu ideāls bija Ulmaņa diktatūras laika latviešu nacionālisti un Otrā pasaules kara nacistiskie kolaboracionisti. Savukārt, nacionālie liberāļi piedāvāja maigas un pakāpeniskas cittautiešu asimilācijas metodes, kas paredzēja aizliegt augstāko izglītību krievu valodā, pakāpeniski ieviest krievu skolās apmācību latviešu valodā, maksimāli samazināt finansējumu krievu kultūru atbalstošām iestādēm, kā arī ierobežot krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu darbību. Savas personīgās ideoloģijas un savu personīgo varoņu liberāļiem nebija, tādēļ viņi ar prieku izmantoja radikāļu izveidotās ideologēmas, tiesa, cenšoties piešķirt tām zināmus dekoratīvus jeb liberālus akcentus. Valdošās elites īstenotā migrācijas un demogrāfijas politika Latviešu nacionālradikāļi un nacionālie liberāļi cieši sadarbojās un nepārtraukti atradās pie varas Latvijā 20 gadu garumā. Šajā laika periodā viņiem izdevās sasniegt zināmus panākumus etniski tīras sabiedrības izveidē. Piemēram, ja pēc oficiālajiem tautas skaitīšanas datiem 1989. gadā Latvijas PSR dzīvoja 48,0% cittautiešu, tad 2010. gada beigās to īpatsvars samazinājās par 7,5%, sasniedzot 40,5%. Tik straujš cittautiešu īpatsvara samazinājums ir izskaidrojams gan ar to, ka viņi bija spiesti pamest valsti, gan ar to, ka tika radīti tādi sociālekonomiskie apstākļi, kuru ietekmē mirstība cittautiešu vidū bija augstāka, bet dzimstība – zemāka nekā starp latviešu tautības iedzīvotājiem. Jāatzīst, ka šādas migrācijas un demogrāfiskās politikas rezultātā strauji samazinājās arī latviešu tautības iedzīvotāju skaits. Latvieši sāka izmirt un emigrēt uz ārzemēm, taču darīja to nedaudz lēnāk, nekā varas nīstie cittautieši. Kā liecina pērnā gada maijā publicētie 2011. gada Tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti, pēdējo divdesmit gadu laikā republikas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 29%, sasniedzot 1935. gada līmeni. Praktiski tādos pašos tempos ir sarucis arī latviešu skaits, pietuvinoties 1989. gada rādītājiem. Tas kļuva par pirmo valdošās elites histērijas iemeslu referenduma priekšvakarā – straujās emigrācijas dēļ latviešu kopiena skaitliski tuvinās krievu kopienai. Lai kaut nedaudz “mīkstinātu” traģiskos rādītājus, valdība bija spiesta veselu gadu koriģēt tautas skaitīšanas materiālus. Ar cittautiešu asimilācijas programmas realizāciju valdošajai elitei sākumā gāja grūtāk, nekā ar viņu izspiešanu no valsts un apstākļu radīšanu depopulācijai. Cittautieši absolūti nevēlējās pārvērsties par latviešiem. Tad valdošā elite sāka īstenot krievu etniskās diskriminācijas politiku, pārvietojot tos uz zemākajiem sociālo kāpņu pakāpieniem. Varas etnokrātiskā sistēma Sagrābusī 1991. gadā varu elite pēc sava sociālā statusa bija birokrātija, citiem vārdiem, kārta, kas kalpoja valstij un saņēma no tās atalgojumu. Jau no paša sākuma bijusī nomenklatūra izmantoja savu varu, lai piesavinātos valsts īpašumu un gūtu no tās personisku labumu. Daži ierēdņi pēc valsts uzņēmumu piesavināšanās pievērsās biznesam un izmantoja savus politiskos sakarus, lai iegūtu valsts pasūtījumus un budžeta dotācijas. Savukārt, nopelnīto naudu viņi ieguldīja kabatas partiju uzturēšanā. Tā radās skaitliski nelielā, taču ļoti ietekmīgā Latvijas oligarhu grupa. Birokrāti un oligarhi nežēlīgi apzaga neatkarīgos mazos uzņēmējus. Šī iemesla dēļ uzņēmējiem tā arī neizdevās izveidot patstāvīgu nacionālās buržuāzijas klasi, kas ar politiskām metodēm spētu aizstāvēt savas intereses. Toties birokrātija pārvērtās par lielu un labi organizētu klasi. Tā radīja partijas, kas aizstāvēja birokrātijas intereses, pakļāva sev plašsaziņas līdzekļus, algoja ideologus. Turklāt ierēdņi pilnībā pakļāva sev arī likumdošanas un tiesu varu valstī. Lai aizsargātu savu varu, birokrātija izmantoja vecu, taču ļoti efektīvu instrumentu, sašķeļot un sarīdot savā starpā dažādas iedzīvotāju etniskās grupas. Latvieši tika pasludināti par tautu, kurai piemīt dabas dots pārākums pār visiem cittautiešiem, par nāciju, kuras misija ir valsts pārvaldes funkciju izpilde un kvalificēta, augsti apmaksāta darba veikšana. Savukārt, cittautiešus birokrāti pasludināja par otrās šķiras cilvēkiem – “okupantiem”, kas ne tikai nelikumīgi apmetušies Latvijas teritorijā pēc kara, bet arī nes pilnu atbildību par represiju organizēšanu pret latviešiem. Šis visnotaļ vienkāršais ideoloģiskais paņēmiens piešķīra taisnīguma ilūziju latviešu birokrātijas darbībām, attaisnojot krievu “sodīšanu” un krievus diskriminējošas politikas īstenošanu. Reālus sociālus un materiālus labumus no birokrātu valdīšanas lielākā daļa latviešu neguva, taču paklausīgi piedalījās birokrātijas rīkotajās elektorāta mobilizācijās, kas tika rīkotas zem lozunga “Pret krievu draudiem!”. Svarīgu lomu šādas latviešu vēlētāju uzvedības veidošanā spēlēja valdošās elites kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, skolas, augstākās mācību iestādes, muzeji. Taču galvenais birokrātijas varas nesatricināmības nodrošināšanas instruments bija tas, ka trīs ceturtdaļas valsts krievu tautības iedzīvotāju tika pārvērsti par tā dēvētajiem “nepilsoņiem”. Nepilsoņiem ne tikai tika atņemtas fundamentālās politiskās tiesības, bet arī bija liegta iespēja iegādāties zemi, vadīt bankas un akciju sabiedrības, kalpot par ierēdņiem, būt brīvo profesiju pārstāvjiem. Nepilsoņu tiesības tika ignorētas, izsniedzot privatizācijas sertifikātus, nozīmējot pensijas, piešķirot pabalstus. Pie tam, nepilsoņi bija spiesti pilnā apjomā maksāt nodokļus un pildīt visus citus valsts uzliktos pienākumus. Kā nākošo instrumentu savas varas nodrošināšanai ierēdņi izvēlējās latviešu valodu. Izmantojot dabas dotās priekšrocības šīs valodas pārzināšanā, viņi no valsts iestādēm un uzņēmumiem izspieda visus citu tautību pārstāvjus, kas runāja latviski kaut nedaudz sliktāk par viņiem. Lai radītu spiedienu uz nelatviešiem, arī privātajā sektorā strādājošiem tika izvirzītas ļoti augstas prasības latviešu valodas zināšanai. Speciāli izveidotas komisijas pārbaudīja privātuzņēmumu darbinieku latviešu valodas zināšanu līmeni, uzlika sodus un pieprasīja atlaist “vainīgos” no darba. Šo diskriminācijas instrumentu izmantošanas rezultātā Latvijā izveidojās piramidāla sabiedrības etnosociālā struktūra. Šīs piramīdas virsotnē atradās tikai un vienīgi latviešu ierēdņi un oligarhi, zemāk – viņiem tuvu stāvošie un no viņiem atkarīgie latviešu uzņēmēji, zem tiem – skaitliski nelielā vidējā klase (pārsvarā latvieši), bet zemākajos sociālajos slāņos izrādījās krievu tautības sīkie uzņēmēji un algotie darbinieki. Šī pēc savas būtības pusfeodālā sabiedrības sašķelšana slēgtās etnosociālās kopienās izrādījās samērā stabila, pat neraugoties uz to, ka tā principā nebija spējīga attīstīties. Īpaši spilgti to parādīja pasaules ekonomiskā krīze 2009. gadā. Ražošanas apjomu samazināšanās, IKP kritums, bezdarba apmēri, iedzīvotāju ienākumu samazināšanās – Latvijā visi šie rādītāji bija vistraģiskākie Eiropā. Vienīgais veids, kā birokrātija varēja glābties no neapmierinātās tautas nemieriem, bija milzīgo starptautisko kredītu ņemšana un tērēšana. Dziļās ekonomiskās krīzes apstākļos birokrātija nespēja reformēt izveidojušos saimniekošanas sistēmu, jo tā bija balstīta uz “sveštautiešu” etnisko ekspluatāciju. Pie tam, birokrātija pilnībā kontrolēja latviešu kopienu, pilnībā izskaužot jebkurus mēģinājumus reformēt sabiedrību. Pārmaiņas no valsts pieprasīja tikai visās dzīves jomās diskriminētā krievu kopiena. Krievu kopiena Latvijā: no nesaskaņotības uz konsolidāciju Pēc nākšanas pie varas 1991. gadā latviešu birokrātija savu galveno triecienu vērsa pret konkurējošo krievu eliti. Krievu politiķi un saimnieciskie darbinieki tika pakļauti nelikumīgiem tiesību ierobežojumiem (lustrācijām), kas nav atcelti vēl līdz šim brīdim. Valsts iestāžu masveida “tīrīšanas” un lielo uzņēmumu slēgšanas rezultātā krievu inteliģence zaudēja darbu. Kļūt par brīvo profesiju pārstāvjiem lielākā daļa krievu nevarēja, jo viņiem nebija pilsonības un viņi pietiekoši labi nezināja latviešu valodu. Aktīvākie krievu kopienas pārstāvji pievērsās privātajam biznesam un kļuva par uzņēmējiem. Nedaudzie tiesībspējīgie krievu politiķi vairāk imitēja aktīvu darbību, nekā reāli aizstāvēja viņus atbalstošos krievu kopienas locekļus. Ņemot vērā krievu elites vājumu, nacionālradikāļi rīkoja regulāras kampaņas, kas vērstas uz tālāku krievu kopienas tiesību ierobežošanu. Reaģējot uz šo spiedienu, krievi organizējās un spēja dot visnotaļ adekvātu pretsparu. Tā notika, piemēram, 2003. – 2004. g., kad varas iestādes mēģināja krievu skolu vecākajās klasēs ieviest apmācību latviešu valodā. Šī mēģinājuma novēršanā liels nopelns ir Krievu skolu aizsardzības štābam, kas organizēja vecākus un izveda ielās daudzus desmitus protestējošo skolēnu. Taču krievu aktīvistus, kas apvienojās šīs akcijas laikā, daļēji represēja Latvijas specdienesti, daļēji viņi paši izrādījās nespējīgi izvirzīt ilgtspējīgus mērķus un vest sev līdzi masas. Jaunu mēģinājumu asimilēt krievus latviešu nacionālradikāļi uzsāka 2011. gada vasarā, iniciējot referendumu par aizliegumu krievu tautības bērniem valsts finansētajās skolās iegūt izglītību dzimtajā valodā. Šis mēģinājums izgāzās, taču, atbildot uz to, krievu aktīvisti uzsāka parakstu vākšanu, aicinot rosināt tautas nobalsošanu par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Aktīvistiem izdevās savākt 187 tūkst. vēlētāju parakstu un novest akciju līdz referenduma datuma nozīmēšanai. Valdošā latviešu birokrātija negaidīja, ka krievu kopiena kļūs par patstāvīgu politiskās dzīves faktoru, un tas kļuva par kārtējo histērijas iemeslu. «Latgaļu jautājums» Referenduma gatavošanas laikā paceltais “krievu jautājums” parādīja, ka valstī eksistē vēl viena ne mazāk asa problēma, proti, “latgaļu jautājums”, jo latgaļiem latviešu birokrātija sociālās hierarhijas sistēmā bija atvēlējusi vēl zemāku vietu, nekā krieviem. Latgaļi labi zināja latviešu valodu un praktiski visi bija pilsoņi. Taču kaut cik ievērojamas pozīcijas valsts aparātā viņi varēja iegūt, tikai atsakoties no savas etniskās identitātes jeb pilnībā latviskojoties. Latgaļu valoda tika pasludināta par latviešu valodas dialektu, bet latgaļiem tika atņemtas tiesības dēvēt sevi par patstāvīgu tautu. Ja krieviem bija savas skolas, privātās augstskolas, teātri, laikraksti, žurnāli, radio un TV pārraides, tad latgaļu tautības iedzīvotājiem nekas no tā visa nebija pieejams. Turklāt Latgales intereses netika ņemtas vērā, sadalot valsts līdzekļus, starptautiskās dotācijas un kapitālieguldījumus. Bezdarba rādītāji Latgalē bija divreiz augstāki nekā kopumā republikā. Reģiona iedzīvotāju skaits migrācijas dēļ pēdējā laikā samazinās tādos tempos, ka mazāk kā pēc pusgadsimta viņiem draud pilnīga izzušana. Latgaļi bija rosinājuši jautājumu par reģionālās valodas statusa piešķiršanu viņu valodai, taču pievērst šai problēmai pienācīgu sabiedrības uzmanību viņiem pagaidām nav izdevies. Tieši tādēļ latgaļi aktīvi atbalstīja parakstu vākšanas akciju par tautas nobalsošanas rīkošanu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Īpaši labi tas bija vērojams Latgalē. Latgaļi bija pārliecināti, ka krievu valodas statusa izmainīšana automātiski ļaus paaugstināt arī latgaļu valodas statusu. Un tas ir trešais latviešu birokrātijas histērijas iemesls. Dzīve pēc referenduma: kā izveidot tiesisku Latviju? Krievu kopienai nav mērķis referenduma ceļā padarīt krievu valodu par valsts valodu. Tā vēlas ar referenduma palīdzību panākt vienādas ar latviešiem politiskās un sociālekonomiskās tiesības, kā arī palīdzēt latgaļiem iegūt līdztiesību. Tas tiek darīts tādēļ, lai mēs visi kopā pēc tam varētu būvēt mūsdienīgu politisko Latvijas nāciju, kuras mērķis ir demokrātiska un plaukstoša Latvijas valsts. Kopumā piedāvāto koncepciju var saukt par “tiesiskas Latvijas” izveides programmu. Krievu kopienas līderu aicinājumus kopīgiem spēkiem veidot mūsdienīgu politisko nāciju ir izdzirdējuši ne tikai latgaļi, bet arī daļa latviešu, kurus valdošajiem etnokrātiem nav izdevies iebiedēt ar šausmu stāstiem par “krievu draudiem”. Ir izveidojusies jauna, pēc savas būtības demokrātiska latviešu elite, kas spēj atšķirt savas kopienas etniskās intereses no specifiskajām latviešu birokrātijas sociālajām interesēm. Šī jaunā elite jau ir uzsākusi veidot jaunās ideoloģijas pamatprincipus un, domājams, spēs tos novest līdz latviešu iedzīvotāju masām. Viens no šiem principiem paredz arī dialoga veidošanu ar krievu kopienu, lai kopīgiem spēkiem risinātu samilzušās sociālekonomiskās problēmas un būvētu tiesisku valsti. Šajā sakarā, no vienas puses, paveras iespēja pārvarēt divkopienu sabiedrību un izveidot vienotu Latvijas nāciju, kurā uz vienlīdzības principiem pastāvētu gan latvieši, gan latgaļi, gan krievi. No otras puses, valdošā birokrātu klase ir sajutusi savas kundzības beigas un nu atrodas sarežģītas izvēles priekšā: īstenot sen briedušās pusfeodālās sociālās struktūras reformas un saglabāt kaut vai daļu savas varas un īpašuma vai arī piespiedu kārtā apturēt tās un iekonservēt problēmu vēl uz kādu laiku, riskējot pilnībā zaudēt kontroli pār situāciju. Abi šie notikumu attīstības scenāriji Latvijas sabiedrībā ir vienlīdz reāli un to realizācija ir atkarīga no daudziem iekšējiem un ārējiem faktoriem. Vispirms izskatīsim notikumu attīstības scenārijus, kas balstīti uz politiskā procesa subjektu autonomu darbību. Notikumu attīstības scenārijs Nr. 1. Pesimistiskais Latvijas nacionālradikāļi, proti, partija “Visu Latvijai!” un “Vienotības” sastāvā esošais grupējums “Pilsoniskā savienība”, gūs ideoloģisku pārsvaru publiskajā vidē, pārvilinot savā pusē nacionālos liberāļus no “Zatlera reformu partijas”, “Zaļo un zemnieku savienības” un “Vienotības” (grupējums “Jaunais laiks”). Kopīgiem spēkiem viņi liks šķēršļus tautas nobalsošanas rīkošanai, falsificēs rezultātus, īstenos jau ierasto latviešu elektorāta mobilizācijas kampaņu, biedējot ar “krievu draudiem”, kā arī iniciēs represijas pret krievu kopienas aktīvistiem. Tas viss novedīs pie krievu protestu kustības izvešanas ārpus tiesiskā lauka jeb uz ielām. Latviešu radikāļi izmantos jebkuras krievu protesta akcijas, lai organizētu provokācijas un vēl vairāk nostiprinātos no ideoloģiskā un organizatoriskā viedokļa. Radikālie noskaņojumi pastiprināsies arī krievu vidē. Rezultātā sāksies masveida ielu sadursmes ar neizbēgamiem cilvēku upuriem. Slēptais etniskais konflikts pāries ilgstošā atklātā fāzē un tā apturēšanai būs nepieciešama starptautisko spēku iejaukšanās. Notikumu attīstības scenārijs Nr. 2. Optimistiskais. Jauno demokrātisko latviešu eliti atbalstīs daļa liberāli noskaņoto ierēdņu. Radikālās partijas “Visu Latvijai!” un “Pilsoniskās savienības” deputāti tiks izslēgti no valdošās koalīcijas, savukārt jaunās valdošās koalīcijas sastāvā tiks aicināta partija “Saskaņas centrs”, kas zināmā mērā pārstāv krievu kopienas intereses. Tautas nobalsošana par krievu valodas statusu paies bez nevajadzīgi uzpūstiem antikrievu lozungiem. No etniskā konflikta saasinājuma, ielu nemieriem un kontroles zaudēšanas pār situāciju izdosies izvairīties. Pēc tam nāksies nopietni koriģēt esošos etniskās diskriminācijas sistēmu. Gadījumā, ja valdošā elite atteiksies demontēt etnokrātisko sistēmu, neizbēgami iestāsies valdības krīze, kuru pārvarēt izdosies, vienīgi atlaižot Saeimu. Nav svarīgi, kas to iniciēs – prezidents vai tauta. Ārkārtas vēlēšanu rezultātā pie varas nāks demokrātiski noskaņotā latviešu elite, kas būs spiesta kopā ar “Saskaņas centru” īstenot sen briedušās reformas. Kā alternatīvu “latviskai Latvijai” jaunā valdošā elite sāks realizēt tiesiskas Latvijas izveides koncepciju, kuru piedāvā krievu elite. Ar laiku no šīm divām etniskajām kopienām Latvijā būs iespējams izveidot vienotu politisko nāciju. Runāt par šīs nācijas izveidošanas formām un mehānismiem vēl ir pāragri, jo latviešu elite jautājumu par tās radīšanu vēl pat nav apspriedusi. Iekšpolitiskās situācijas formēšanas ārējie faktori Pēc PSRS sabrukuma Latvijas Republika ieguva tikai neatkarības ilūziju. Politiskajā ziņā tā izrādījās ASV ietekmes zonā, savukārt ekonomiskajā – atkarīga no Eiropas Savienības (ES). Tieši šie divi pasaules vadošie ģeopolitiskie spēlētāji 90. gadu sākumā atbalstīja latviešu birokrātiju un atļāva tai izveidot valstī etniskās diskriminācijas sistēmu. Tas tika izdarīts ar mērķi nepieļaut Krievijas ietekmes atjaunošanos uz šo stratēģiski svarīgo teritoriju, izmantojot skaitliski lielo krievu kopienu. Pēc tam šie divi ģeopolitiskie spēlētāji nodrošināja latviešu etnokrātiem politisko un ekonomisko atbalstu, jo viņu izveidotā iekārta pati attīstīties nebija spējīga. Pasaules ekonomiskā krīze pamatīgi novājināja ASV un ES. Par brīvu palīdzēt Latvijai viņi vairs nespēja un tādēļ nolēma nomainīt valdošo eliti, kā tas pavisam nesen tika izdarīts visās Ziemeļāfrikas valstīs. Valdošās latviešu elites nodomi izraisīt latviešu-krievu etnisko konfliktu pie Krievijas sāniem absolūti nav ASV interesēs, jo tā rezultātā Amerika var zaudēt svarīgu ģeopolitisko teritoriju. Konfliktā nav ieinteresēta arī ES, kas var zaudēt izsniegtos kredītus, noieta tirgu, izejvielu avotu un lētu darbaspēku. Tādēļ abi starptautiskie patroni darīs visu, lai apvaldītu latviešu nacionālos liberāļus, izslēgtu no koalīcijas nacionālradikāļus un iesaistītu tajā spēkus, kas kontrolē Latvijas krievu tautības iedzīvotājus. Krievija šajā situācijā uzvedas izteikti pasīvi, jo tajā notiek kārtējā varas maiņa un valdībai galva ir aizņemta pavisam ar citām lietām. Protams, Maskava arī nav ieinteresēta etniskā konflikta saasinājumā, it īpaši tādēļ, ka Krievijai līdz šim vēl nav izdevies gūt daudzmaz pozitīvu pieredzi pat savu iekšējo konfliktu noregulēšanā. Tas viss ļauj domāt, ka notikumi Latvijā attīstīsies nevis pēc pesimistiskā, bet gan pēc optimistiskā scenārija. Šajā virzienā jau aktīvi strādā ASV vēstniece Latvijā Dž. Gērbere, kas valdībai publiski signalizē par demokrātisku reformu iespējām valstī. Savukārt ES tikko uz trim mēnešiem apturēja atbalsta piešķiršanu Latvijai, tādējādi izdarot spiedienu uz pie varas esošajiem nacionālajiem liberāļiem. Jāatzīmē, ka tā ir aptuveni piektā daļa no visiem valsts budžeta ieņēmumiem.

Tieši tā! Un VL ir starp lielākiem ieguvējiem! Tādā mērā, ka bez nacionālā jautājuma viņiem vispār nekā cita nav!