Fragments no intervijas:
Šomēnes par ES dalībvalsti kļuva vēl viena Balkānu valsts - Horvātija. Mēs nereti sakām, ka vēsture - aizvainojumi, kompleksi - nosaka šodienu Baltijas reģionā. Kā tas ir Balkānos?
Iespējams, Balkānu reģiona vēsture ir vissarežģītākā Eiropā, un šī pagātne ietekmē faktiski ikvienas reģiona tautas attiecības ar ikvienu no kaimiņiem. Kad astoņdesmitajos gados biju toreizējā Dienvidslāvijā, nekas neliecināja par tādu karu iespējamību, bet - atsevišķos kalnu ciematos bija uzraksti, kas skanēja apmēram tā: vācu un bulgāru tautības tūristiem viņu pašu drošības labad te atrasties nav vēlams... Bulgārija it kā labs kaimiņš utt., bet Otrā pasaules kara laikā Bulgārija kā Vācijas sabiedrotā bija okupējusi nelielu Serbijas daļu. Un vecie ļaudis teica: nu, jā, vācieši, protams, bija slikti, bet tie bulgāri! Horvātu un serbu attiecības vispār ir īpašs stāsts... Te atļaušos teikt, ka daudzām Balkānu tautām ir visai hipertrofēts priekšstats par savu nozīmību. Horvāti tradicionāli ir sevi uzskatījuši par tādu kā aizsargvalni starp Eiropu, no vienas puses, un pareizticību un islāmu, no otras puses. Un Rietumi nekad nav pratuši to novērtēt. Nevar noliegt, ka horvātu zemes vēsturiski patiešām bijušas ciešāk saistītas ar Rietumeiropu, bet, kā saka, nevajag jau pārspīlēt. Un šīs klapatas lielā mērā saistītas ar to, ka reģionā valstis vienkārši izveidojās vēlu, pārāk vēlu. Protams, arī Francijas teritorijā savulaik bija jautājums, vai un kā apvienosies, teiksim, Burgundija un Šampaņa, bet tas bija pirms daudziem gadsimtiem. Savukārt Balkānos šie jautājumi ir šodiena. Piedevām iedzīvotāju sastāva ļoti lielais raibums pat ciema līmenī - puse horvātu, puse serbu. Vai trešdaļa musulmaņu, puse - kristiešu.
Latvijā viens no sāpīgākajiem samezglojumiem mūsdienās ir attieksme pret Otrā pasaules kara gados notikušo. Vai Balkānos ir līdzīgi?
Redziet, te jāatgriežas 1918. gadā, kad tika dibināta neatkarīga, vienota Dienvidslāvija un horvāti uzskatīja, ka šajā veidojumā viņi būs līdztiesīgi serbiem. Jo nosaukums taču bija Serbijas-Horvātijas-Slovēnijas Karaliste. Tomēr dominēja serbi, un faktiski tikai 1939. gadā, daudz par vēlu, horvātiem iedeva kaut kādu autonomiju. Starpkaru periodā armijā no 140 ģenerāļiem tikai viens bija horvāts. Un daudzi citi piemēri. Dabiski, ka horvāti to ļoti pārdzīvoja. Un tad sākās karš... Uzreiz jāsaka, ka šī nu bija situācija, par kuru saka «abi labi». Horvāti atcerējās, ka pirms 10 gadsimtiem viņiem bijusi sava valsts, karalis Tomislavs utt. 1941. gadā horvāti izveido pēc milzu pārtraukuma savu valsti, ustašu režīmu. Un, atvainojiet, tā bija viena traka valsts. Tika uzskatīts, ka tajā dzīvo tikai horvāti - jo serbi ir austrumhorvāti, savukārt musulmaņi - dienvidhorvāti. Un ikvienam horvātam ir jābūt katolim. Attiecīgi - gluži kā XIII gadsimtā - sāk kristīt «pagānus», šajā gadījumā serbus. Bija koncentrācijas nometnes un tamlīdzīgas šausmīgas lietas. Otrais pasaules karš beidzās, uzvarošā komunistiskā armija vienā dienā fiziski izkāva 100 tūkstošus horvātu tautības karagūsteņu... Respektīvi, ikvienai no pusei ir ko pieminēt par otras puses izdarīto. Plus strīdi par valodu. Negribu nevienu aizvainot, bet runa ir par faktiski vienu valodu, tikai horvāti lieto latīņu alfabētu, serbi - slāvu, un tās atšķirības ir kā starp ventiņu izloksni un kādu dialektu Latgalē. Bet kas par kaislībām!
Un, ja runājam par Otro pasaules karu un Serbiju, vēl «pa vidu» bija četniki - kaut kas līdzīgs mūsu aizsargiem, kuri sitās gan ar vāciešiem, gan komunistiem, jo bija par karaļa varu.
Bet vai Balkānu problēma nav arī tā, ka vēstures līkloču rezultātā dažām no nācijām ir visai izplūdusi identitātes apziņa? Piemēram, maķedonieši...
Nu, jā - rezultātā maķedoniešu vēsturiskā mitoloģija runā nevis par četriem kaimiņiem, bet četriem pelēkajiem vilkiem... Grieķi neatzīst Maķedonijas kā valsts nosaukumu; bulgāri atzīst, toties neatzīst, ka ir tāda tauta kā maķedonieši... Attiecības ar serbiem un albāņiem arī nav sevišķi labas. Bosnija un Hercegovina vispār ir, atvainojos, mākslīga konstrukcija, tapusi atbilstoši Rietumu priekšstatiem par t. s. multikulturālismu, «mierīgu līdzāspastāvēšanu» utt. Jā, rezultāts ir tāds, kāds nu tas ir, bet kādi bija varianti? Vispār neiejaukties? Tas arī nebija un nav risinājums. Jā, līdz deviņdesmito gadu otrajai pusei vispār netika nopietni domāts par Balkānu pilnvērtīgu iekļaušanu Eiropas Savienībā, tomēr tad tika pieņemts lēmums pakāpeniski virzīties iekļaušanas virzienā.
Kad runa ir par Turcijas uzņemšanu ES, tādi tiešāki personāži tā arī saka: tie ir musulmaņi, kāda Eiropa?! Bet vai tad daļa no Balkāniem arī nav ar spēcīgu islāma komponenti savā vēsturē un šodienā?
Spēcīgākā valsts reģionā ir musulmaņu Turcija. No vienas puses, jā, turku valdīšanas laikā dažādas tautas sadzīvoja samērā mierīgi un arī mūsdienās islāmu šajā reģionā pieņem kā organisku sastāvdaļu. No otras puses, Rietumi ar zināmām bažām - pat ja to publiski neatzīst - raugās uz šāda islāma loka (Turcija, Bosnija, Albānija, Kosova) izveidošanos...