Kur slēpjas akūtā nepieciešamība mainīt Latvijas ostu pārvaldes modeli?
Protams, var atrast statistiku, ka kravu apjomi aug un tā tālāk, tomēr ir skaidrs, ka mūsu ostu salīdzinošās pozīcijas ar Lietuvu, Igauniju un Krieviju ir krietni zaudētas. Tāpēc ir divas lielas risināmas problēmas, kas attiecas vispirms uz Rīgas brīvostu un Ventspili. Ostas lielākoties konkurē starptautiski. Mūsu ostas konkurē ar Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un citu valstu ostām. Ja uzņēmējs grib nogādāt kravu no punkta A ārpus Latvijas uz punktu B arī ārpus Latvijas, tad viņu interesē ne tikai atsevišķs ostas piedāvājums, bet arī dzelzceļš, būtībā viss infrastruktūras komplekss, kas attiecas uz Latviju. Konkurence prasa koordināciju starp Latvijas ostām, kuras nav. Mūsu ostas ir kā feodālie valdnieki, kas apsaimnieko katrs savu lēni, savu teritoriju. Otra problēma - un tā ir svarīgākā - ostu pārvaldes sistēmai ir jānodrošina vienlīdzīga pieeja visiem konkurentiem, kuri vēlas izmantot ostas pakalpojumus. Tāpat, ja ostas infrastruktūras pārvaldītājs, ir iesaistīts arī komercdarbībā, tad rodas interešu konflikts, kas izkropļo konkurenci. Tad tiek radīti labāki apstākļi kaut kādiem vieniem, pietuvinātiem spēlētājiem, bet sliktāki - citiem.
Administratīvi ostu pārvaldes modelis Latvijā gan ir tāds, ka ostu valdēs tieši puse ir pašvaldības, puse - valdības pārstāvju, atšķirībā, piemēram, no Klaipēdas ostas, kuru kontrolē tikai viena turienes Satiksmes ministrija. Kā ir demokrātiskāk?
Būtu nepareizi par to runāt tikai tādā šaurā nozīmē, ka mēs runājam tikai par pārvaldības modeļa maiņu. Jā, tagad ostu valdēs ir četri cilvēki no valdības, četri - no pašvaldībām. Runa nav par to, vai mēs pieliekam klāt vēl devīto - vai nu no valdības, vai pašvaldības puses, vai visus ieceļ tikai valdība vai tikai pašvaldība. Ir iespējami vairāki pārvaldības modeļi, bet mēs runājam par to, lai būtu nodrošināti skaidri spēles noteikumi, nevis tā, ka ir šie astoņi ostas valdes locekļi, bet viņi kaut kā slepenībā un ar neskaidriem pamatojumiem pieņem lēmumus - attiecībā uz vieniem uzņēmējiem tādus, uz citiem - tādus.
Valdība gan var kaut ko darīt, lai tās pārstāvji ostu valdēs nelemj slepenībā, kā jūs to saucat. Tomēr, kas, jūsuprāt, konkrēti ir jādara, lai būtu skaidri nosacījumi ostu valžu lēmumos?
Te ir jārunā par sarežģītiem risinājumiem, par kuriem pēc vienas Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdes es vēl nevaru kompetenti runāt. Vienu piemēru varu pieminēt, ar kuru mēs varētu atvērt ostu likumu. Tas ir Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā ierosinājums. Likums ir jāmaina tā, lai uzņēmēji varētu pārsūdzēt ostu valdes lēmumus administratīvajā tiesā.
Amerikas Tirdzniecības palāta rosina, ka Latvijas ostas varētu pārtapt par uzņēmumiem, kuru akcijas tiek kotētas biržā, kas nozīmē ostu privatizāciju.
Es nekad negribu ieņemt nekādu pozīciju, pirms neesmu uzklausījis pēc iespējas vairāk argumentu par un pret. Visas idejas ir diskutablas. Šobrīd mēs esam situācijā, kad esam konstatējuši, ka problēmas ostās ir - gan ar starptautisko pozīciju zaudēšanu, gan to, ka ir daudz neapmierināto uzņēmēju, tai skaitā ārvalstu investori, kuri saka, ka aizies, ja turpināsies tā, kā ir. Tas ir pamats, lai sāktu domāt par to, kā varam reformēt esošo pārvaldības modeli. Saeimas Tautsaimniecības komisijā esam aicinājuši valdību piedāvāt konkrētus risinājumus nevis 1. jūnijā, bet jau 1. aprīlī. Lai dotu skaidru signālu, mēs skaļi pateicām, ka atveram vaļā ostu likumu. Vienalga - valdība sniegs savus priekšlikumus vai ne, mēs sāksim skatīt šo likumu. Tautsaimniecības komisija vienbalsīgi pieņēma šādu lēmumu. Pirmais, aicināt valdību 1. aprīlī sniegt konkrētus priekšlikumus likumam par ostām. Otrais, Tautsaimniecības komisija 1. aprīlī atver likumu par ostām. Risinājumu meklēšanas process nebūs ne dienas, ne nedēļas jautājums. Šodien nevaru pateikt, vai es atbalstu ostu privatizāciju vai Lietuvas pārvaldes variantu. Mēs iesaistīsim ekspertus, asociācijas, ministrijas un sāksim diskusiju par dažādu risinājumu variantu plusiem un mīnusiem. Kopēja risinājuma pārmaiņām ostās pagaidām nav.