Čefurus raksturo (stereotipu līmenī) samērā vājas slovēņu valodas zināšanas, slieksme pastaigāties treniņbiksēs, braukāt pa pilsētu auto ar atvērtiem logiem un apdullinošā skaļumā mūzikai skanot utt. Ja pirmā čefuru paaudze šādu grupas definējumu uztvēra nervozi un centās no tās distancēties, tad nākamās paaudzes jau lepojas ar to kā īpašu subkultūru, kas apliecinot viņu emocionalitāti un dzīvotprieku iepretī aukstajiem un par naudu vien domājošajiem slovēņiem. Lai gan darba galvenie varoņi ir pusaudži ar viņiem dažkārt piemītošo konfliktējošo attieksmi pret «pieaugušo pasauli» vispār, jebkurā gadījumā jāsecina, ka slovēņu attiecības ar etniski pietiekami tuvajiem iebraucējiem ir aizspriedumu un pārpratumu diezgan nospriegotas.
Par Vojnoviču un čefuriem ieminējos kontekstā ar dedzīgajām diskusijām par Latvijā gaidāmajiem bēgļiem no tālām zemēm. Viņi esot pārāk atšķirīgi, mēs neesam gatavi viņus integrēt utt. Nelienot iekšā šajās debatēs, manuprāt, ievērojamas latviešu publikas daļas jauniegūtās (atgūtās?) intereses par identitātes jautājumiem fokuss būtu paplašināms. Ja nu esam tik aizrautīgi (lai gan brīžam demagoģiski) sākuši spriest par «vietējo» un «atšķirīgo», varbūt ir īstais laiks nopietni pievērsties arī tam, cik labi mēs saprotam, kas Latvijā notiek šeit jau dzīvojošajās cittautiešu kopienās? Proti, neviļus rodas sajūta, ka esam gatavi ar putām uz lūpām iztirzāt procesus Eritrejā vai Sīrijā, savukārt pašu, lietojot, piedodiet, citu stereotipu, mikrorajoni mums ir izplūdusi bilde. Latviešu liberāļi un nacionāļi var līdz aizsmakumam savstarpēji strīdēties, bet interesantāk būtu noskaidrot, ko mūsu krievvalodīgie līdzpilsoņi domā par Rīgā jau dzīvojošajiem iebraucējiem no Āzijas un islāma reģioniem, kas ir viņu galvās, domājot par cilvēkiem ar citu ādas krāsu un reliģisko piederību? Un, galu galā, cik piederīgi viņi paši jūtas Latvijai?
Respektīvi, neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē mūsu strīdnieki katrs jūtas, no diskusijām nojaušams, ka pastāv kaut kāda reālu vai iedomātu vērtību un paradumu sistēma, kuru mēs uzskatām par savējo. Burvīgi, bet kurš teica, ka to par savējo ārpus simboliskā Rīgas centra atzīst arī citi Latvijā dzīvojošie? Varbūt ir pēdējais brīdis nevis apspriest TV ekrānos redzamo, bet paskatīties sev deguna priekšā?