Pirmais - to gan izsaka tā klusāk - saistās ar bažām, ka populistu savaldzinātais elektorāts pamanīsies nobalsot par neizpildāmām vai aplamām lietām, respektīvi, apšauba ļaužu kvalifikāciju spriest. Otrais - jau šobrīd iedzīvotāji var piedalīties sabiedriskajās apspriešanās, rakstīt sūdzības, prasīt paskaidrojumus utt., respektīvi, līdzdalības instrumentu jau pietiekami. Par pirmo argumentu lai labāk izsakās politologi vai teologi. Savukārt ar otro ir tā - brīžiem liekas, ka dzīvojam Ķīnā, kur, ja valdība izdomā, ka valsts nākotnes labā kaut kas ir nojaucams, uzspridzināms, kāda upe iztaisnojama un tamlīdzīgi, tad ļaudīm, kurus šīs ieceres skar tieši, kopējo interešu (?) vārdā nepiedienas pīkstēt.
Piemērs. Vairums rīdzinieku stādās priekšā t. s. Saktas puķu tirdziņu. Šoreiz runa nav par to, cik adekvāti tā izbūve maksāja, bet par cilvēkiem, kuriem šie kioski ir darba vieta. Un problēma ir gaužām vienkārša - puķu tirgotājiem iepretī novietotās valsts iestādes uzskata, ka autostāvvieta pienākas iestāžu cilvēkiem, nevis potenciālajiem puķu pircējiem. Un ka iestāžu ļaužu autiņu placis nu ne par ko nevar atrasties kaut mazliet tālāk uz tās pašas ielas Merķeļa ielas virzienā. Pieņemsim, ka tirgotāji pārspīlē savus zaudējumus, tomēr apbrīnojami ir ierēdņu argumenti: izrādās, ka Augstākajai tiesai, Valsts kancelejai un Tieslietu ministrijai ir valsts aizsardzības objekta statuss. Tas savukārt nozīmē, ka pāri ielai nevar stāvēt nejaušas mašīnas, jo to var izmantot teroristi... Labi, ar tādām lietām nejoko, pieņemsim, ka tā vajag. Tomēr nianse ir tāda, ka minēto stāvvietu lieto ļaudis ar Valsts kancelejas atļaujām. Vai tiešām VK grib apgalvot, ka tās izsniegto atļauju lietotājus gan specdienesti regulāri pārbauda, vai nav kādi ļauni nodomi radušies, vai viņiem nezinot kāds ļaundaris nav ko piestiprinājis spēkratiem? Ja nopietni uztveram terorisma draudus, tad nosakām, ka attiecīgā statusa iestāžu tuvumā autotransportu vispār nedrīkst novietot. Savukārt šobrīd ir dīvaina šķirošana pēc it kā uzticamības kritērija.
Un te nonākam pie varas un iedzīvotāju dialoga tēmas. Vienkāršāk būtu bijis, ja iestādes tirgotājiem pateiktu - mēs tā gribam, punkts. Nē, vairāku gadu garumā notiek sarakste, t. i., neviens nevar teikt, ka valsts neatbild, nereaģē. Savukārt tas, ka šādam «dialogam» nav jēgas, jau ir cits jautājums...
Ciniski izsakoties, milzīgajā Ķīnā indivīda interešu pakārtošanai varas ieskatam par to, kā ir pareizi, varbūt ir zināma loģika. Tik mazā zemē kā Latvija, ar tik nelielu līdzpilsoņu skaitu, varas attiecībām ar cilvēkiem nevajadzētu būt tik formālām.