Varbūt ministri var ne tikai plūkties par to, kā mazumiņu sadalīt t. s. jaunajām politikas iniciatīvām (cilvēciski izsakoties, jaunpieteiktiem izdevumiem), bet kārtīgi izvērtēt, vai nav atrodami ietaupījumi jau līdzšinējā, apzīmēsim to par bāzes, finansējumā. Spriežot pēc tā, cik bieži iepriekšējās valdības darbakārtībā parādījās un tika veikta līdzekļu pārdale no vienas ministrijas izdevumu pozīcijas x izdevumu pozīcijai y, kaut kādas rezerves te varētu būt. Runa nebūs par desmitiem miljonu eiro, bet arī pārsimt tūkstošu-miljons noderētu.
Otrs risinājums varbūt ir juridiski saistoši fiksēt, kādā kārtībā un apjomā finansējamas tās vajadzības, kas šobrīd, budžeta pieņemšanas laikā, paliktu "aiz strīpas", ja nākamgad, piemēram, jūnijā, izrādās, ka nodokļi iekasēti labāk, ekonomika attīstās mundrāk, nekā plānots 2014. gada nogalē. Cerība, protams, vājš arguments, uzrunājot nozari, kuras vajadzības nav pietiekami finansētas, tomēr, ja cilvēkiem var skaidri pateikt: budžeta ieņēmumu apjomam pārsniedzot prognozēto par x miljoniem, konkrētām vajadzībām bez stīvēšanās tiek atvēlēta summa y, tas tomēr būtu vairāk nekā roku plātīšana bezspēcībā vai vainas novelšana uz citām nozarēm. Varbūt kļūdos, bet līdz šim ir noticis tā: ja papildu nauda parādās, sākas kaušanās par to no "nulles punkta", kas nozarēs uztur nepārtrauktu stresu.
Trešais naudas avotiņš (ne avots, un tomēr...), kas saturiski radniecīgs pirmajam: ir virkne iepirkumu, kurus publiskais sektors var atlikt līdz 2016. gadam. Vai nu tiešām visas Iepirkumu uzraudzības biroja datubāzē redzamās jaunu mēbeļu, remontu utt. vajadzības ir tik spiedīgas, ka obligāti apmierināmas (ar no tā izrietošajiem tēriņiem) nākamgad? Lai cik inerts ir nekustamo īpašumu tirgus, varbūt ir vērts pārdot valstij nevajadzīgos nekustamos īpašumus (atļaušos apgalvot, ka tādi ir)?
Ceturtais. Manuprāt, ir būvprojekti, kurus varētu īstenot, izmantojot publiskās-privātās partnerības (PPP) modeli. Jā, pastiepjot garumā maksājumu, sadārdzinājums ir, bet tas var būt samērīgs, ja vien "labākajās" tradīcijās vietējie bāleliņi "nesazīmē" ciparus.
Piektais, no demokrātijas viedokļa mazliet kutelīgs ceļš. Koalīcijas partijām jāspēj vienoties, lai to deputāti Saeimā nesabalso papildu izdevumus. Tā, protams, ir parlamenta lomas ierobežošana konkrētajā (budžeta) kontekstā, tomēr ir diezgan absurds skats, kad ministru Brīvības ielā sūri grūti panāktais kompromiss Jēkaba ielā sāk šķobīties, jo, redz, kādam no dārgajiem partijas biedriem gribas izdevumu daļu papildināt ar "nieka" simt tūkstošiem (lieki teikt, ka šim piemēram seko arī citi).
Skaidrs, ka arī viss iepriekš minētais nenozīmē, ka pieteiktās vajadzības varēs apmierināt par 100 vai pat 50%. Mērķis būtu - 30-40 procentu.