Pagājušajā nedēļā parlamentā notika debates par plānotajiem grozījumiem Valsts civildienesta likumā. Neapgrūtinot lasītāju ar sīkāku grozījumu izklāstu, runa ir par to, ka to pieņemšanas gadījumā palielinātos Valsts kancelejas ietekme augstākās ierēdniecības vērtēšanā un iecelšanā. Un te nu grozījumu pretinieki metās apgalvot, ka tas nozīmē arī lielāku valdības vadītāja ietekmi uz ministru rēķina. Tika minēti no šāda traktējuma patiešām izrietoši riski, ka partijai X piederošs premjers rezultātā nerro partijai Y piederošu ministru, uzspiežot ministram «savu» valsts sekretāru utt. Tas patiešām būtu slikti, tikai kāpēc tāda neuzticība Valsts kancelejas neatkarībai?
Var ilgi un pamatoti apspriest valsts pārvaldes darba kvalitāti, tomēr atļaušos apgalvot, ka tie laiki, kad augstākā ierēdniecība akli pakļāvās tā brīža politiskās vadības spiedienam, ir beigušies. Un nav pat runa par diezgan bieži pieredzētajiem gadījumiem, kad ministra un "viņa" valsts sekretāra attiecības ir visai saspringtas. Autoram nav tam dokumentālu pierādījumu, tomēr pērn toreizējā premjera (un viņa biroja) attiecības ar Valsts kanceleju bija, delikāti izsakoties, trauksmainas. Nav tik būtiski, kuram bija taisnība, tomēr kanceleja palika pie sava. Nav arī pamata uzskatīt pašus ministrus par tādiem vārguļiem, ka - ja hipotētiski kāds viņiem uzspiež netīkamus padotos (vai lēmumus), viņi nodurtu galvu piekāpjas. Piemēram, šīs valdības laikā Ministru kabineta sēdēs Straujumai reāli runā pretī ne tikai citām partijām piederīgie Dūklavs un Kozlovskis, bet arī Vienotības deleģētais satiksmes ministrs (pagājušajā nedēļā jo spraigi).
Jā, joprojām ir gadījumi, kad ierēdniecība sākotnēji piekāpjas ministram un virza priekšlikumus, kam pati nepiekrīt (piemērs - Tieslietu ministrija lauksaimniecības zemju tirdzniecības regulējuma gadījumā), tomēr ir novērots, ka Saeimas komisijās, starp likumprojekta lasījumiem utt. negludumi bez lieka trokšņa tiek pieslīpēti.
Augstākās ierēdniecības patstāvīgumam ir saprotami iemesli: daļa vēlas veidot tālāku karjeru Eiropas struktūrās, attiecīgi nav gatavi kļūt par grēkāžiem ministra (nereti īslaicīga) muļķībām. Ja runā par zināmu ietekmes asimetriju, ir pamats apgalvojumam, ka Finanšu ministrija ir kļuvusi par tādu kā vecāko brāli, tomēr tā jau ir cita tēma un citi risinājumi.
Īsi sakot, ir diezgan skumji, ka politiskā elite pati kultivē neuzticēšanos valsts pārvaldei, iespējams, pārnesot uz to savus priekšstatus, kā "lietas notiek" pašu partiju ķēķos. Valsts pārvaldē Latvijā nepieciešami daudzi uzlabojumi, tomēr nav jātērē enerģija iedomātām problēmām.