Saeima 17. oktobrī sāk skatīt valdības izstrādātos grozījumus Aizsargjoslu likumā un likumā Par ietekmes uz vidi novērtējumu. Iepazīstoties ar anotācijām, jāsecina, ka uzlabojumi patiesi nepieciešami - līdzšinējā regulējumā daudz dažādi tulkojamu jēdzienu, iespējams, pārāk daudz birokrātijas. Un tas viss bremzējot uzņēmējdarbību. Lai tā būtu. Tomēr grozījumi ir tik plaši, ka būtu tikai loģiska attiecīgo jomu zinātnieku un nevalstisko organizāciju savlaicīga iesaistīšana diskusijās. Kas to deva. Acīmredzot grozījumu izstrādātāji uzskata, ka «zaļie» atkal sāks činkstēt, process iesprūdīs, attiecīgi labāk paļauties uz savu izpratni. Saprotot, ka daļai sabiedrības vides draugu prasības var likties pārmērīgas («kas ir svarīgāk - darba vietas vai kaut kāds putns?!»), nevar arī noliegt, ka līdzšinējā valsts pārvaldes paļaušanās uz savām prāta spējām vides jomā nav devusi spožus rezultātus. Regulējums it kā ir, bet, redz', atrodas spraugas. Viss it kā pareizi, bet, piemēram, nez kādēļ «piebūve» kāpu zonā reālajā dzīvē ir gruntīga būve. Līdz ar to būtu pareizāk, ja valdība - pat ja tās nodomi, virzot grozījumus, ir pareizi, - pieaicinātu arī citas ieinteresētās puses, nevis lepnā vientulībā pārbūvētu regulējumu tik jūtīgā jomā kā vides aizsardzība.
Otrs piemērs. Var saprast, ka premjeram un viņa padomdevēju lokam sakrituši uz nerviem daži personāži Valsts kancelejā (VK). Nu, bija nesen ierēdniecības augstākajam līmenim neraksturīgi asas vārdu apmaiņas ar Satiksmes ministriju, bija kārtējās konfidenciālu dokumentu noplūdes par saimnieciska rakstura tiesvedībām (airBaltic sāga u. c.). Labi. Bet vai tāpēc jālauž mēbeles, t. i., līdz šim veiksmīgi funkcionējusi sistēma? Proti, oficiāli neapstiprināta informācija liecina, ka aizvadītās nedēļas nogalē premjers uzdevis veidot darba grupu, kas radīšot jaunu modeli tam, kā tiek pārstāvētas valsts intereses tiesvedības procesos. Lai gan VK kopš 2004. gada ir pieklājīgi pārstāvējusi valsts intereses apmēram deviņās konfliktsituācijās, kurās pretenzijas pret latvju bāleliņiem bija tādiem smagsvariem kā TeliaSonera, Microsoft, Neste u. c.
Tas ir apbrīnojami (sliktā nozīmē). Dažkārt mūsu virsaiši ir gatavi līdz spēku izsīkumam strīdēties, kā saka, par katru komatu, vai arī atlikt kādu jautājumu, ja tas saduras ar kādas ietekmīgas interešu grupas pretestību. Un dažkārt nopietni jautājumi triecientempā tiek «dzīti cauri» vai arī iesaistīto pušu personisku domstarpību dēļ tiek pieņemti nevajadzīgi revolucionāri lēmumi. Vai tas tāpēc, ka konkrētajā brīdī pie varas esošos (politiķu, augstāko ierēdniecību, sponsorus) steidzina bažas par iespējamo pozīciju zaudēšanu?