Zanders: Pieņemt lēmumus nav tik vienkārši

Mēs varam vienkārši pieņemt, ka sastrēgumi ir sasnieguši kritisko masu un nepieciešama pamatīgāka izpildvaras sapurināšana. Labi. Problēma ir tā, ka – vismaz atbilstoši subjektīvām izjūtām – neviens no koalīcijas partneriem nemaz nedeg vēlmē uzņemties nākamās kombinācijas veidošanu un vadīšanu. Tā banālā iemesla dēļ, ka nedz "zaļos zemniekus", nedz vēl jo vairāk "nacionāļus" neiejūsmina iespēja palielināt savu atbildību par to, kā Latvija tuvākā gada laikā tiks (vai netiks) galā ar patvēruma meklētāju problēmu. Jo ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā tie, kuri tiks uzskatīti par atbildīgajiem (premjers, iekšlietu ministrs), uz popularitātes kāpumu cerēt nevar. Līdz ar to no koalīcijas partneru viedokļa parocīgāk, ja valdību turpina vadīt Vienotība.Izmaiņas kompozīcijā, kas ērtības labad tiek saukta par "Ministru kabinetu" un "koalīciju", protams, vienalga var notikt, ja Straujumas vietā stājas kāds cits Vienotības politiķis.Ikviens latvis, kurš uzskata, ka kaut ko zina par iekšpolitiku, pat pamodināts naktī, paudīs, ka par premjeri jau sen vēlas kļūt Āboltiņa. Tā teikt, kur problēma? Turklāt ņemot vērā, ka šis cilvēks lokālajā mitoloģijā ieguvis teju vai pārdabiskas, sātaniskas spējas. Nu, problēma ir tāda, ka arī tad, ja kompozīcijas partijiskais sastāvs nemainās, premjera posteņa kandidātu nosauc Valsts prezidents. Savukārt šajā krēslā mums iekārtojies cilvēks, kurš turpina izbaudīt medusmēnesi ar plašām tautas masām. Ņemot vērā, ka Vējonim šīs attiecības sabojāt nemaz negribas, un ņemot vērā, ka Āboltiņa daļā populācijas izraisa ļoti spēcīgas problēmas ar žultspūsli (pamatoti vai ne, ir cits jautājums), valsts pirmā amatpersona var... saminstināties.Arī tā nav problēma, pavīpsnās mūsu rūdītie analītiķi, kuri labi zina, ka Latviju jau kopš deviņdesmito gadu sākuma īstenībā vada Lembergs. Āboltiņai esot konstruktīvas attiecības ar šo kungu, attiecīgi... Nu, pirmkārt, konstruktīvas attiecības ir arī Straujumai, un nav skaidrs, kuras – no Lemberga viedokļa – ir tādas konstruktīvākas. Otrkārt, Vējonis galu galā var pilnīgi nopietni uztvert to, ka viņš vispār ir Valsts prezidents un viņam nacionālās mitoloģijas sižetos nav jāiekļaujas.Zināmā mērā traģikomiski – Latvijas politikā svarīgākie argumenti ir PR, "kā tas izskatās, kā to pārdot". Āboltiņas nedienas ir viņas publiskais tēls, Vējonim nedienas "kā tas izskatīsies", ja viņš nosauks Āboltiņu (vai Matīsu, kurš sparīgi iepēries situācijā "vai nu viņš nozaga, vai viņu apzaga, bet kaut kāda zādzība bija"). Pat vēl citu kandidātu gadījumā vienalga būs jautājums "kā to pārdot". Pilnīgi sirds žēlumā sažņaudzas. Ja bez ironijas – varbūt kādreiz tomēr var pamēģināt pieņemt lēmumus atbilstoši loģikai un tā, lai būtu jēdzīgs rezultāts?