Ņemot vērā skarbās atsauksmes, kādas Latvijas sabiedrība velta lielākajai daļai politiķu jau gadiem ilgi, diez vai jauno partiju lolotāji ir tik naivi, ka cer - viņiem tas ies secen. Vēlētājs ir diezgan nesaudzīgs vērtējumā - vieniem tiks pārmests, ka paši ir bijušās sistēmas sastāvdaļa, savukārt otriem, ka viņiem pietrūkst pieredzes. Tātad motivācija ir vai nu neslēpti savtīga, vai arī, tieši otrādi, ideālistiska, un par pēdējo gadījumu uz vispārējā neticības politikai fona varētu tikai priecāties. Un vēl situācijas, «kur divi latvieši, tur trīs partijas», nebeidzamā atkārtošanās kaut ko liecina par pastāvošo partiju atvērtību jaunpienācējiem, lai gan publiski partiju līderi sludina lielu interesi par «svaigām asinīm».
Īsi sakot, subjektīvā attieksme pret dzirdētajām iniciatīvām ir labvēlīgi nogaidoša, tomēr atļaušos dažas piezīmes. Viena Latvijas politiski aktīvo cilvēku īpatnība ir nepacietība. Nodibinām partiju, startējam vēlēšanās, cenšamies tikt pie varas svirām, jo - apnicis, noriebies, mēs zinām «kā» utt. Patiesībā tas, ka Latvijā cilvēks var tik strauji uzbraukt varas liftā, uz nobriedušu demokrātiju fona izskatās neparasti. Rietumos pat talantīgam politiķim nepieciešami pieci seši gadi no «ienākšanas politikā» brīža līdz pirmajām sasniegtajām augstienēm. Cilvēks iemācās zaudēt, aizstāvēt, regulāri formulēt savu viedokli, aizstāvēt to, iedziļināties kādu jautājumu lokā, strādāt komandā. Latvijā - dodiet varu, jo mēs atšķiramies no «vecajiem». Rezultātā ir «aplaušanās», diskomforts pašam un vēlētājiem.
Otra īpatnība, kas kaitē jaunām iniciatīvām, ir uzsvars uz iepriekšējā, pastāvošā noliegumu. Ja šī attieksme attiektos tikai uz dažiem desmitiem t. s. profesionālo politiķu, kas jau ir pie varas, tas vēl būtu saprotams. Diemžēl nereti vēlme «sākt no baltas lapas» attiecas uz valsti, sistēmu kā tādu. Jāmainās visam! Nelaime ir tā, ka, devīgi dāļājot šādus vispārinošus revolucionārās degsmes apliecinājumus, jaunais censonis, iespējams, negribot, atgrūž arī zinošus, godprātīgus cilvēkus publiskajā sektorā - vai tie būtu speciālisti daudz lamātajās ministrijās (apkopojošs apzīmējums iestādēm) vai kāda konkrēta profesionālā grupa, par kuru tiek pavēstīts, ka tā nemākot jēdzīgi strādāt. Pat visgodīgākais un gudrākais politiķis nevar savus uzstādījumus realizēt bez atbalsta punktiem konkrētajā nozarē un institūcijās, tādēļ nevajag palikt vieniem kaujas laukā tikai tāpēc, ka kādā brīdī licies lietderīgi nākt ar noliegumu.
Rezumējot: ļaudīm, kuri vēlas kā alternatīvs piedāvājums ienākt politikā, varētu novēlēt vairīties no vispārinājumiem un sasteigtības.