Pirmais. Politiķis izmanto likumdošanā atstātu iespēju, kā moderni saka, optimizēt nodokļus. No juridiskā viedokļa, visticamāk, viss ir korekti, atliek ētiskais jautājums, vai amatpersonām nav jārāda priekšzīme un šādas iespējas jāignorē, pat ja gana daudz vēlētāju paši uzvedas ne mazāk, tā teikt, elastīgi (kaut ko pērk bez čeka, ja cena zemāka utt.). Tomēr Zaķa apsviedīgums ir simptomātisks plašākā kontekstā: cik kvalitatīvus likumus rada valsts pārvalde, ja tos var apiet? Vai nu caurumi tiek atstāti apzināti, vai pārvalde neseko līdzi dzīvei un nepamana, ka radušās iespējas apiet, vai arī paši saprot, ka pieņemts kaut kas tik absurds, ka nekas cits neatliek, kā apiet. Neviens no variantiem nav glaimojošs.
Otrs. Liela daļa no intrigas ir balstīta kārtējā informācijas noplūdē, šajā gadījumā no parlamenta deputāta privāta e-pasta. Un tas nozīmē, ka kāds ir pamatīgi papūlējies vēl pirms preses. Kurš un kāpēc? Te, protams, sākas minējumu daļa, tomēr jautājums nav būtisks tikai politiskās virtuves gardēžiem divu iemeslu dēļ. Aizkulišu zinātāji ir diezgan vienprātīgi, ka notiekošais ir diezgan negants sveicieniņš Zaķim par kaut kādām viņa darbībām saistībā ar skandalozo pasažieru vilcienu iepirkumu. Un te nav tik svarīgi, ko politiķis darījis (vai otrādi), cik tas, ka saglabājas žanrs: politiskajās rebēs izmantot t. s. kompromatu, nevis demokrātijai atbilstoši atklāti paust savas pretenzijas, apstrīdēt, aicināt publiski diskutēt. Tātad joprojām vienkāršāk ir izmantot Bizantijas galma intrigu metodes. Otrkārt, informācijas noplūdes specifiskie apstākļi Zaķa gadījumā liek domāt, ka sveicieniņa nodošanā piedalījušies paša politiķa partijas biedri. Protams, var uzjautrināties, ka dažādās interešu grupas premjera partijā turpina apkarot viena otru, tomēr patiesībā tas nav smieklīgi, jo rada jautājumu, cik vienota, rīcībspējīga ir valdošā partija un vai valstij patiešām nepieciešami lēmumi neatduras šādās iekšējās aizkulišu cīņās par ietekmi.