Diemžēl 4000 zīmēs, kas atvēlētas partijas programmai, nav iespējams iekļaut pilnīgi visas mūsu plānotās darbības nianses, un tas jau arī nav nepieciešams, galvenais, ir jābūt skaidrībai, kā politiķi realizēs savus solījumus. Un mums tas ir skaidrs, pretējā gadījumā tas nebūtu iekļauts mūsu programmā.
Viens no rakstā izteiktajiem pārmetumiem ir solījums panākt, lai "Latvijas valdība pilnībā ratificētu ES Sociālo hartu, kam ar EP lemto nav nekāda sakara. Turklāt ZZS pat nav papūlējusies noskaidrot, ka šī Sociālā harta neattiecas uz ES, bet Eiropas padomi". Attiecībā uz pārmetuma otro daļu vēlos paskaidrot, ka man, gandrīz 12 gadus darbojoties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, ir lieliski zināms, ka Eiropas Padomi, kurā darbojas 47 valstis, un Eiropas Parlamentu, kurā ir 28 ES dalībvalstu pārstāvji, saista sadarbības līgums jeb memorands, kas paredz vienotu politiku daudzos jautājumos un abu institūciju rīcība ir saskaņota. Tādējādi Eiropas Parlamentam ir ievērojama ietekme uz Eiropas Padomes lēmumiem, tiek realizēta kopīga un saskaņota politika, līdz ar to šis pārmetums ir nevietā.
Attiecībā un solījumu panākt, lai Latvijas valdība pilnībā ratificētu Eiropas Sociālo hartu, jāakcentē iemesls, kāpēc tas nav izdarīts līdz šim, un tā ir nespēja no Latvijas nodokļu ieņēmumiem nodrošināt hartas prasību izpildi. Mēs nepiedāvājam iztrūkstošo papildināt no ES līdzekļiem, lai tos izmaksātu pensijās un pabalstos jeb vienkārši apēstu, mēs piedāvājam piesaistīt ES fondu līdzekļus sociālās sistēmas uzlabošanai, tādējādi panākot, ka mazāks naudas apjoms tiek tērēts milzīgās sociālās sistēmas uzturēšanai un vairāk atliktu naudas, ko samaksāt Latvijas iedzīvotājiem. Tas nebūs grūts uzdevums, jo Sociālās hartas pilnīga ratifikācija ir arī drošības jautājums, kas vismaz nākamos piecus gadus būs Eiropas Savienības dienaskārtībā un būs aktuāls arī pie mums, lai atsevišķas Latvijas daļas nepiemeklētu Krimas liktenis. Gadījumā, ja visiem Latvijas iedzīvotajiem netiks nodrošināta sociālā drošība, samērā viegli var prognozēt, ka atsevišķi Latvijas pierobežas rajoni var izšķirties par pievienošanos kaimiņvalstīm apmaiņā pret solījumu nodrošināt augstāku dzīves līmeni. Un tas jau ir Eiropas Savienības kopīgs drošības jautājums – kā panākt, lai sociālās drošības dēļ ES robežas paliek nemainīgas.
Līdzīgi ir arī Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām par nacionālā finansējuma apjoma palielināšanu veselības aizsardzībai – jo vairāk līdzekļu no ES fondu līdzekļiem tiks saņemti sistēmas uzlabošanai un infrastruktūras attīstībai, jo vairāk nacionālā finansējuma būs iespējams izlietot nevis sistēmas uzturēšanai, bet gan ārstniecības procesam. Un arī šajā gadījumā mēs neesam naivi un neceram, ka ES fondi iedos naudu medicīnas personāla algām, bet līdzekļi būs pieejami sistēmas optimizēšanai, lai tās uzturēšana būtu lētāka.
Kā redzams, darbība Eiropas Parlamentā nav tikai lemšana par tā kompetencē esošajiem jautājumiem, tā ir arī priekšnoteikumu radīšana, lai dalībvalstis varētu realizēt programmas, ko tās ir apņēmušās, bet nespēj finansējuma trūkuma dēļ. Un šajā gadījumā sociālās drošības nodrošināšana, par ko formāli lemj katra ES dalībvalsts atsevišķi, tomēr ir kopīga Eiropas problēma, un, jo ātrāk mēs to apzināsimies, jo mazāka ir iespēja, ka situācija attīstīsies neprognozējami un iestāsies neatgriezeniskas sekas.
Tas, ka Eiropas Parlaments nav vēl pieņēmis lēmumus par sociālo drošību, nebūt nenozīmē, ka šie jautājumi nav tā dienaskārtībā, vēl vairāk – patlaban tos kā prioritārus izvirza visas septiņas politiskās grupas. Esmu pārliecināts, ka līdz ar jauno sasaukumu tiks pausta arī kopēja ES nostāja par sociālo drošību, jo visi apzinās, ka tas ir viens no stūrakmeņiem ES pastāvēšanai un būs ES dienaskārtībā nākamos vismaz piecus gadus.