Atgriezties tagad vai nekad

Latvijā par šo problēmu gan ir zināms, un atbildīgā ministrija sola uzlabojumus, piektdien vēsta laikraksts Diena."Izbraucām no Latvijas 2006.gada 8.augustā," Dienai stāsta Vītolu ģimenes galvas mamma Kristīne un tētis Raitis. Toreiz Latvijā dzīve nav iegrozījusies pareizajās sliedēs, un pieņemts Raita brāļa piedāvājums braukt dzīvot pie viņa uz Īriju. Ģimene vienā dienā sakāpusi mašīnā un ar abiem bērniem devusies prom. Tomēr jau tad bijusi apņemšanās pēc diviem gadiem atgriezties. Divi gadi gan pārvērtušies par astoņiem.Pāris nedēļu laikā Vītoliem Īrijā izdevies atrast darbu. Raitis strādājis mazā uzņēmumā ar lauksaimniecības tehniku, Kristīne - firmā, kura ražojusi datorus. Apmēram pēc diviem gadiem Kristīne darbu zaudējusi, jo firma mainījusi atrašanās vietu, un, tā kā ģimenei nesen bija piedzimis vēl viens bērniņš, Kristīne nolēmusi palikt mājās ar bērniem. Kā atzīst Raitis, Īrijā ir iespējams labi dzīvot arī tad, ja ģimenē strādā tikai viens cilvēks, - var atļauties gan divas mašīnas, gan ikgadējo atvaļinājumu Latvijā.Lai gan bērni gājuši vietējās Īrijas skolās, vecāki bijuši stingri attiecībā uz latviešu valodu - mājās drīkst runāt tikai latviski, arī draugiem no latviešu ģimenēm ciemojoties jārunā dzimtajā valodā. Bērni katru nedēļu apmeklējuši arī latviešu nedēļas nogales skolu, kaut gan tā atradusies 40 kilometru attālumā. Tāpēc vecākais dēls nav uztraucies, piemēram, par 6.klases latviešu valodas ieskaiti, kas Latvijas skolā bija jāliek pāris dienu pēc atgriešanās. Kristīne gan atzīst, ka tas ir liels vecāku nopelns. Viņiem ir bijis svarīgi saglabāt saikni ar Latviju, tāpēc ģimene iesaistījusies latviešu kopienas darbā, organizējot dažādus pasākumus un vairākus gadus Īrijā izdodot avīzi bērniem.Pērn vasarā Vītolu ģimene sākusi ilgoties pēc Latvijas. Kļuvis žēl, ka lielā attāluma dēļ palaiž garām svarīgus ģimenes notikumus. Raitis izrēķinājis - ja ģimene paliks Īrijā ilgāk, vecākais dēls jau sāks mācīties vidusskolā un tad atgriezties būs vēl grūtāk. Bet, ja gaidīs līdz vidusskolas beigām, šo posmu jau būs sasnieguši jaunākie bērni. Tad būtu jābrauc uz Latviju bez bērniem vai jāpaliek Īrijā pavisam. Tāpēc ģimene pieņēma lēmumu pavasarī atgriezties.Lielākās bažas Vītoliem bijušas par izglītības sistēmas atšķirībām. Kā stāsta Kristīne, Īrijā vairāk tiek vērtēts pats cilvēks un viņa personība, nevis viņa spējas. Bieži bija dzirdēts arī par gadījumiem, ka bērniem atgriežoties skolas gaitas jāsāk zemākā klasē nekā Īrijā. Par to Kristīne pārliecinājās, sazinoties ar vairākām skolām, kur viņai norādīja, ka pēc skolas pieredzes mācības nereti jāsāk divas klases zemāk. Tā gan nav bijis visās skolās, un Vītolu izvēlētajā izglītības iestādē apsolīts darīt visu iespējamo, lai bērni varētu mācīties vecumam atbilstošā klasē. Palīdzība no skolas jau saņemta, atrodoties ārzemēs. Laikus brīdinātas arī izglītības iestādes Īrijā, un bērniem bijusi iespēja visus pārbaudes darbus nokārtot agrāk un attiecīgo klasi pabeigt ātrāk.Vītolu ģimene uzskata, ka tieši izglītība ir iemesls, kāpēc vairākas ģimenes baidās atgriezties. Nereti netiek domāts ne par naudu, ne darba iespējām, bet uztraucas par bērniem. Tieši tāpēc Kristīne ir nolēmusi par savu pieredzi Latvijā pastāstīt Īrijā palikušajiem draugiem un paziņām. Tā varētu būt zaļā gaisma arī citiem atgriezties.Latvijā gan nevarot cerēt, ka pēkšņi visi brauks atpakaļ. Tā nebūs. Pēc Kristīnes un Raita domām, atgriezīsies tikai Latvijas patrioti. Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki Īrijā gaida pensiju, jo Latvijā nejūtas finansiāli droši. Arī Vītolu ģimene atzīst, ka nav veidojusi īpašus uzkrājumus un patlaban vēl nav pilnīgas skaidrības par darbu Latvijā, tomēr izdarīto izvēli nenožēlo.Visu rakstu lasiet laikrakstā Diena piektdien, 9.maijā!