Latvijas dzēlējkukaiņi ir draudzīgi

Asinssūcējiem būs dzīvot

Voldemārs Spuņģis šogad piedalās divos "odu projektos" – pirmkārt, tiek vākti odu sugu paraugi, lai noteiktu, vai tajos ir suņu dirofilārijas. Šī slimība Latvijā izplatās arvien vairāk. Otrkārt, kopā ar institūtu BIOR tiek meklētas odu sugas, kas sakarā ar klimata pārmaiņām var būt ieceļojušas no Āzijas un pat Āfrikas un jau ir manītas Francijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Tās var pārnest slimības, kādu Eiropā nav bijis. Labā ziņa, ka pagaidām bīstamo slimību pārnēsātājas sugas Latvijā nav atrastas.

Kukaiņiem viss ir daudz. Latvijā vien lidojošo un rāpojošo bezmugurkaulnieku ir ap 13 000–14 000 sugu, bet tikai pavisam maza daļa dzīvo ciešā kontaktā ar cilvēku. Voldemārs Spuņģis ar cieņu un dziļu izpratni runā par lietu kārtību šajā pasaulē. Viņš izsaka gluži neticamu atzinumu:

"Visi asinssūcēji, kas cilvēkam var uzbrukt – kopumā to ir ap 200 sugu, – odi, dunduri, knišļi, sīvās mušas u. c. ir cilvēkam draudzīgi. Ar asinssūcējiem kopumā situācija pie mums ir samērā laba, jo, salīdzinot ar subtropiskajām un tropiskajām joslām, to daudzveidība Latvijā ir diezgan zema.

Mūsu apstākļos šīs sugas slimības var pārnest tikai dzīvniekiem, piemēram, putnu malāriju vai dirofilārijas suņiem."

Biologs uzsver, ka katra suga dabā ir nozīmīga un kādas izzušana būtu liels zaudējums. Piemēram, dzēlējodi, kurus cilvēki vienkārši sauc par odiem, ir ar snuķīti, viņi dzeļ un sūc asinis. Latvijā kopumā ir ap 2,5 tūkstošiem odu sugu. No tām 18 ir dzēlējodi.

"Iepriekšējos gados odu aktivitāte bija tuvu nullei, bet šogad jau pavasarī to bija nenormāli daudz, jo iepriekšējā rudenī bija lielas lietavas, izveidojās daudz seklu peļķīšu, kas svarīgas odu attīstībai. Tajās nav plēsoņu, un visas olas veiksmīgi attīstās. Upītē vai ezerā iedētās olas apēd zivis. Tās ir labs līdzeklis pret odiem. Taču jau jūnijā uznāca karstums, un odu skaits krasi samazinājās. Arī tagad valda svelme, tāpēc odiem pašlaik grūta dzīve."

Dzēlējkukaiņi ievada organismā svešas olbaltumvielas, tās stiprina cilvēka imunitāti. Spuņģis atzīst, ka pats viņš īpaši nereaģē uz kukaiņu kodumiem, – jo vairāk kož, jo mazāka reakcija, un ļaunums ir arvien mazāks, bet imūnsistēma nostiprinās. Mīnuss ir tas, ka kodiens sāp, rodas pumpas, tās niez, alerģiskiem cilvēkiem var būt vēl trakāk.

"No 18 dzēlējodu sugām Latvijā ir trīs malārijas odu sugas. Šogad tās meklēju kādās 50 vietās, bet atradu tikai Jaunpiebalgā. Malāriju šīs sugas nevar pārnest, jo Latvijā nav ar malāriju slimu cilvēku." Starp citu, niknas ir tikai odu mātītes, jo viņām jādēj olas. Spuņģis pasmaida: "Arī sievietes stāvoklī ēd vairāk." Snuķis ir arī odu tēviņiem, bet viņi ir apputeksnētāji. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo odu populācijas daudzums ir blīvāks, un tundrā odi ir vieni no galvenajiem apputeksnētājiem.

Pilsēta odiem nav īpaši piemērota vieta. "Tiem patīk mazas tilpnītes, piemēram, labi noderēs pamestas riepas ar ūdens peļķīti tajās, tur olām labas iespējas attīstīties, bet Māras dīķis neder, jo tur ir zivis.

Šad un tad odi ielido dzīvoklī. Iesaku labu labo līdzekli pret tiem. Šis noderēs gan pilsētās, gan lauku mājās – piepildiet trauku ar ūdeni, iemetiet tajā kādu zaļas zāles sauju. Odu mātītes traukā labprāt dēs olas. Izmēģināju, strādā! Par laimi, augusts ir pēdējais vasaras mēnesis, kad odi manāmi lielākā skaitā."

Taču jau parādījusies un kādu mēnesi vēl būs aktīva sīvā muša. Tas ir šo kukaiņu sens nosaukums. Sīvā muša ir ļoti līdzīga parastai mušai, tāpēc mēdz teikt, ka mušas kož. Sīvā muša ir kārtīgs asinssūcējs ar dūrējsnuķi un tiešām kož.

Kož, jo aizsargājas

Ar bitēm, kamenēm, lapsenēm un iršiem viss ir citādāk. Dabā bitei, kamenei un lapsenei cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs. Šie kukaiņi dzeļ tikai aizsargājoties, un visi ievada indi. Tās funkcijas ir izraisīt pēc iespējas lielākas sāpes, lai potenciālais uzbrucējs – putns, lācis vai cilvēks – kukaini atlaistu un muktu.

Bites dzēliens, ja vien cilvēks nav alerģisks, ir ārstniecisks, imunitāti stiprinošs. Ir zināmi daudzi medikamenti, kas gatavoti uz bišu indes bāzes. Bites dzeļ tikai pie stropa, aizstāvoties, un dzeļ tikai vienu reizi. "Tas ir augstākā mērā altruisms – aizstāvoties dzelt un zaudēt dzīvību. Tā kā medus vācējas dzelonis ir atskabargains, bite, projām lidojot, nevar to izvilkt un atstāj brūcītē. Tas ir viltīgs bioloģisks pielāgojums – dzelonis turpina pulsēt, izdalot brūcē indi. Ja dzeloni neizrauj, turpinās indes ievadīšana. Turklāt šis dziedzeris izdala trauksmes feromonu, rodas ļoti specifiska smarža, ko sajūt pat cilvēks, bet pārējām bitēm smarža ir kā palīgā sauciens, un tās nesavtīgi metas palīgā. Cilvēkam tādos gadījumos atliek pēc iespējas ātrāk mukt."

Spuņģis turpina: "Lapsenes un irši pēc dabas ir plēsoņas, turklāt lapsenes ir ļoti agresīvas, tās dzeļ vairākkārt, tādējādi ievadot ķermenī vairāk indes. Irsis ir kukainis ar visaugstāko intelektu, lielākā lapsene. Man daudzi cilvēki stāstījuši, ka labi sadzīvo ar iršiem. Tos var satraukt apdraudējums ligzdai, ja tai pienāk par tuvu. Pieskarsies ar pirkstu un dabūsi pamatīgu dzēlienu. Indes deva iršiem ir krietni lielāka nekā lapsenēm. Ja cilvēks jūt apdraudējumu un pavasarī nav aiznesis ligzdu uz mežu, rudenī to var tikai fiziski iznīcināt."

Irši būvē savas ligzdas vecu māju bēniņos, zem nojumes vai citā vietā, kur netiek klāt nokrišņi. Svarīgi, lai iršu ligzda būtu sausumā, jo tā ir… no papīra! Jā, irši jau ilgi pirms cilvēka izdomāja papīru – viņi sagrauž sausu koku, sasiekalo to un sakošļāto koksni ieliek ligzdā. Izžūstot tā kļūst kā papīrs.

Vaicāju biologam par knišļiem, kas pirms vairākiem gadiem nogalināja liellopus Latgalē. Spuņģis skaidro: "Knislis ir kā maza mušiņa. Knišļiem nav orientācijas uz pilsētu, jo tiem vajadzīga upe, kur attīstīties kāpuriem. Īpaši Latgalē pie Aiviekstes tie mēdz savairoties masveidā. Arī šogad viņu ir diezgan daudz. Knišļiem ir paradums sūkt asinis dzīvai radībai no apakšpuses, govij no vēdera. Viens iekož – nekas, simts – arī nekas, bet tūkstoši, tas jau ir ar letālām beigām. Meža zvēri glābjas krūmos, bet govij, kas ganās aplokā, nav, kur sprukt. Turklāt knišļi lido gar govs purnu, viņa tos ieelpo, un plaušās notiek nevēlamas izmaiņas."

Dabā iekārtots tā, ka mums jāsadzīvo ar visiem mošķīšiem, un kopumā mūsu attiecības ir neitrālas. Cilvēkam nav īpaši jābaidās no kukaiņiem. No dzēlējkukaiņiem labums ir arī dabai – to kāpuri attīra ūdeņus upēs un ezeros, dzēlējodi ir laba barība zivīm, putniem un sikspārņiem. Lai mums labi kopā dzīvojas!"