Skolu tīkla sakārtošanā būtiska nozīme ir skolēnu pārvadājumiem: reorganizējot vai slēdzot izglītības iestādes, pašvaldībām nākas pārplānot skolēnu autobusu maršrutus vai pielāgot tos sabiedriskā transporta kustībai. Tas nozīmē arī ievērojamus izdevumus – gan skolēnu biļetēm, gan transporta degvielai un apkopei, gan jaunu braucamo iegādei. Madonas novadā, kur skolēni uz savām mācību vietām ik dienas dodas pa 53 maršrutiem, pārvadājumu tāme veido vairāk nekā pusmiljonu eiro gadā.
Divtūkstoš kilometru dienā
Madonas novads ir viena no teritoriāli lielākajām, bet retāk apdzīvotajām pašvaldībām. "Attālumi, kādā cita no citas dzīvo ģimenes ar bērniem, ir lieli. Piemēram, manā dzimtajā Ošupes pagastā no rīta izbrauc divi skolēnu reisi, kas labos laikapstākļos ilgst 40 minūtes, bet sliktākos – vairāk par stundu; tas pats atkārtojas vakarā, kad bērni tiek vesti uz mājām. Pagasta autobusiņam tas nozīmē ik dienas mērot ap 300 kilometru, neizbraucot no pagasta teritorijas, bet kopumā skolēnu autobusi novadā ik dienas noripo ap 2000 kilometru," skaidro Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aigars Šķēls, piebilstot, ka līdzīga situācija ir arī citos novada pagastos: pārbraucienu īsākais laiks ir 15 minūtes, ilgākais – pusotra stunda. Vidēji pagastā ir trīs līdz četri maršruti: īsākais no tiem – 4,2, garākais – 87 kilometri. Maršruti nav akmenī iecirsti – tie tiek pielāgoti skolas vajadzībām un mainīti, ja nepieciešams.
Pašvaldība izmanto ne tikai savu autoparku, bet arī sabiedriskā transporta pakalpojumus. Tur, kur ir reģionālo autopārvadātāju maršruti, cenšas tos salāgot ar skolēnu vajadzībām – tā, lai nepārklātos ar skolu autobusu reisiem. Iespēju robežās pārvadātājs iet pretī vietvarai. "Tādu maršrutu, kas pakārtoti tikai skolēnu vajadzībām, nav daudz. Lielāko daļu saskaņojam tā, lai nogādātu bērnus uz sabiedriskā transporta pieturvietām, kas tad tālāk aizved bērnus līdz skolai. Taču nekad nebūs tā, ka varēsim pāriet tikai uz reģionālo maršrutu pakalpojumiem," spriež A. Šķēls.
Pašvaldība ir apmierināta ar reģionālo pārvadātāju Latvijas sabiedriskais autobuss, taču atzīst, ka kopumā Latvijas Autoceļu direkcija "ļoti samocīja iepirkumu triju gadu garumā". Nākamā gada 1. septembrī šos pakalpojumus pārņems Ecolines. Jācer, ka viss būs kārtībā.
Attiecībā uz norēķiniem – tiek izmantota bezskaidras naudas sistēma: bērniem tiek izsniegti taloni, ko, iekāpjot busā, iedod autobusa šoferim kā maksāšanas līdzekli. Pēc tam pašvaldība saņem rēķinu par pakalpojumiem, pilnībā sedzot to izmaksas. Reģionālo pārvadātāju apkalpotajos maršrutos pašlaik divām skolām ieviests eksperimentāls modelis – personalizētas biļetes ar kvadrātkodiem viedtālruņos vai izdrukātā veidā. No nākamā gada ir iecere šādu pieeju izmantot visos sabiedriskā transporta reisos.
Kalpo desmit gadu
Runājot par transporta vienībām, A. Šķēls norāda, ka ik pagastā tādu vidēji ir divas. Autobusi pēc ietilpības ir dažādi – gan astoņām, gan 19 un 40 vietām. Apritē ir vēl arī vecie 2010. gadā kopējā valsts iepirkumā iegādātie Mercedes Benz Intouro skolu busi. Vairākums reisu sākas septiņos no rīta, bet dažās vietās – pat pusseptiņos. Pagasta pārvaldei transportam gadā atvēlētais finansējums ir no 50 000 līdz 70 000 eiro. Vaicāts, cik ilgi transportlīdzekļi kalpo, A. Šķēls atbild, ka ne vairāk kā desmit gadus. It īpaši ātri tiek nobraukti tie busiņi, kas "ir piesieti pie skolām" – tie ikdienā pārvietojas pa ceļiem, no kuriem tikai retais ir asfaltēts.
Autoparks pakāpeniski tiek atjaunots: šobrīd ir izsludināts iepirkums divu jaunu elektrobusu iegādei. Ar to gan neiet vienkārši. "To iegādei valsts ir atvēlējusi līdzekļus, taču pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā pašvaldībai, un tā summa ir līdzvērtīga normāla dīzeļauto cenai. Neesam pret elekrobraucamajiem, taču tā cena, manuprāt, šobrīd ir vēl neadekvāta. Ja par diviem deviņpadsmitvietīgiem busiņiem jāsamaksā gandrīz pusmiljons eiro, tad krietni jādomā, vai ko tādu pirkt," pauž A. Šķēls. Diemžēl citas programmas, kas ļautu pašvaldībām ar atvieglotiem noteikumiem iegādāties jaunu transportu skolēnu pārvadājumiem, nav; vienīgā tāda bija jau iepriekšpieminētā 2010. gadā.
Vienubrīd pašvaldība apsvērusi iespēju pilnībā pāriet uz ārpakalpojumu šajā jomā, taču izmaksas būtu tik lielas, ka to nebūtu iespējams pacelt. Turklāt nav arī tāda spēlētāja, kas varētu nodrošināt nepieciešamo transportu. "Lielajos maršrutos tāds risinājums der, mazajos, kur brauc mazie busi, ne, tāpēc arī turpmāk turēsimies pie savas flotes. Tas ar visām transporta iegādes un uzturēšanas izmaksām galu galā iznāk lētāk. Turklāt mēs šos transportlīdzekļus varam izmantot ne tikai pārvadājumiem uz un no skolas, bet arī vešanai uz sporta sacensībām, mācību priekšmetu olimpiādēm un citiem pasākumiem," teic A. Šķēls.
Apmaksā ceļa izdevumus
"Diemžēl šobrīd viss ir uzkrauts uz vietvaras pleciem – jūs kārtojiet skolu tīklu, jūs arī lauziet galvu par skolēnu mobilitāti," uzsver Madonas novada Izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne. Viņasprāt, diskutabli ir Izglītības un zinātnes ministrijas ieteiktie attālumi un laiks, kas skolēnam pavadāms ceļā. Tas, ka pa taisno kartē dzīvesvieta no skolas it kā nav tālu, nenozīmē, ka dabā tur ir ceļš – tas cilpo pa citu trajektoriju. Ir pagasti, kur skola ir centrā un pie tās pienāk ceļi kā saulītes stari no visām pusēm, tad nu vienam vai diviem autobusiem nākas visus tos izbraukt, lai bērnus savestu vienuviet. Nevar taču norīkot katram ceļam savu braucamo! Līdz ar to mācību stundu sākuma laiki novada robežās ir atšķirīgi (tikai Madonā tās sākas pulksten 8.10), jo tie jāpiemēro mobilitātei. Tad nu ir tā, ka pirmie bērni ierodas skolā 7.20 un tad pakāpeniski sarodas pārējie.
Lai skolēni pēc stundām nokļūtu uz profesionālās ievirzes nodarbībām, piemēram, mūzikas un mākslas skolu Madonā, Lubānā, Ērgļos vai Cesvainē, pašvaldība apmaksā ceļa izdevumus – gan braucienam ar sabiedrisko transportu, bet tur, kur tas neiet, ģimenei pēc noteiktas formulas tiek kompensēti personīgā auto degvielas tēriņi. Šāds risinājums ģimenei neliek mainīt dzīvesvietu, lai būtu tuvāk pilsētai, un tādējādi neiztukšojas lauku teritorijas. Arī attiecībā uz vispārējo izglītību šis modelis tiek izmantots, proti, ja kādā lielākā apvidū ir viena ģimene ar bērniem, uz turieni skolas transports netiek sūtīts, bet vecāki paši ved savas atvases. "Tādā veidā sabalansējam pieejamību un atbalstu ģimenei," akcentē S. Seržāne.
Skolu optimizācija aktualizējusi jautājumu arī par dienesta viesnīcām. Madonas novadā tāda ir viena – pie Madonas Valsts ģimnāzijas. To izmanto arī Madonas pilsētas vidusskolas audzēkņi. Šobrīd vietu pietiek, taču turpmāk – pēc vidusskolu reorganizācijas Ērgļos un Lubānā – tā var kļūt problēma, atzīst A. Šķēls, piebilstot, ka pašvaldībām to celtniecībai vai rekonstrukcijai vajadzētu dot zaļo gaismu aizņēmumiem Valsts kasē.
Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.