Tie ir tikai tie, kurus organizēja sekretariāts. Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības visā pasaulē ir organizējušas daudzus citus pasākumus. Sekretariāta atbildībā bija 11 ārvalstu un Latvija. Kopumā ir notikuši 830 publiskās diplomātijas un kultūras pasākumu 76 valstīs. Tie ir koncerti, izstādes, filmu demonstrējumi, diskusijas, konferences.
Kuros pasākumos iesaistījās sekretariāts?
Kad 2012. gadā es sāku strādāt, protams, es kopā ar kolēģiem pētīju, kāda ir citu valstu pieredze. Pieejas un risinājumi bija visdažādākie, bet tas, kas bija visām valstīm kopīgs, – ka kultūra ļoti plaši prezentēta daudzās ārvalstīs un katra valsts prezidentūras iespēju ir izmantojusi. Pamatā tika noteiktas 11 ārvalstis un Latvija, kurās pasākumus rīko sekretariāts.
Vai plānošanas brīdī jau bija zināma summa, kurā iekļauties, vai arī vispirms tapa pasākumu saraksts, kuram tad tika prasīta nauda?
Mēs gan veicām aptauju vēstniecībās, gan prasījām dažādiem ekspertiem, kas šajās valstīs ir strādājuši vai pētījuši šo valstu kultūru, domājot par to, ko katrai valstij piedāvāt, lai uzrunātu publiku. Viens no pamatprincipiem bija, ka šie būs pasākumi plašai auditorijai. No 107 pasākumiem ārzemēs tikai seši bija slēgtai publikai, pārējie bija pieejami jebkuram skatītājam un klausītājam, kas par tiem interesējās. Viens piemērs Latvijā – atklāšanas koncerts 8. janvārī Nacionālajā operā, kas bija lūgtajiem viesiem, bet translācija bija gan Latvijas Radio Klasikā, gan Latvijas Televīzijā un vēl četru valstu televīzijās, tātad arī tas bija plašai publikai pieejams.
Vadoties pēc vēstniecību darbinieku un ekspertu ieteikumiem, mēs sākām domāt, kādus pasākumus var piedāvāt konkrētajā valstī, lai saturiski cilvēkus piesaistītu, vienlaikus parādītu mūsu mākslinieku izcilību un demonstrētu Latvijas sasniegumus.
Vai varam teikt, ka cerības piepildījušās?
Pamatā viss ir izdevies, kā plānots. Mums katram ir savi priekšstati, ko konkrēti mēs sagaidām no katra pasākuma, bet jau ir pirmie signāli, pirmie ļoti konkrētie rezultāti. Piemēram, pēc izcilā Verdi Rekviēma atskaņojuma Parīzes Elizejas lauku teātrī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un maestro Andris Poga jau šogad ir uzaicināti uz Letukē festivālu Francijā, un tas būs pirmais simfoniskais orķestris šī septiņus gadus notiekošā festivāla pastāvēšanas vēsturē. Vēl viens piemērs ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja amatnieku piedalīšanās Ķīnā Tiaņdzjiņas televīzijas skatītāju gadatirgū ar savu stendu un dažādu amatnieku demonstrējumiem, kas izraisīja milzīgu interesi, un tika parādīts plašs sižets Tiaņdzjiņas televīzijā. Tika noslēgts sadarbības līgums ar šo televīziju, kas jūnija sākumā bija atbraukusi un nofilmēja gan pašu muzeju, gan amatnieku gadatirgu, arī paviesojās Liepājā un Kuldīgā, un ir izveidoti četri raidījumi par Latviju kā tūrisma galamērķi. Jūlijā tie tiks demonstrēti. Šie divi piemēri parāda tūlītēju reakciju uz to, kas ir ticis piedāvāts katrā valstī. Šādu piemēru jau tagad ir diezgan daudz. Pēc prezidentūras koncerta Strasbūrā, kurā piedalījās Strasbūras Filharmoniskais orķestris kopā ar diriģentu Aināru Rubiķi un pianistu Reini Zariņu, viņi ir ieinteresējušies par Pētera Vaska mūziku un uzaicinājuši P. Vasku kā rezidējošo komponistu 2016./2017. gada sezonai. Šie pirmie rezultāti ārkārtīgi iepriecina.
No 11 valstīm ir gan tādas, kas ir ES, gan tādas, kas ir ārpus. Vai galvenais mērķis bija iepazīstināt ar Latvijas kultūru ES dalībvalstis vai arī tālākas valstis?
Lielākā daļa valstu bija ES dalībvalstis, taču kultūras programma tika veidota arī ASV, Ķīnā, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā. Tas lielā mērā saistīts ar Latvijas interesēm gan prezentēt Latviju kā ES dalībvalsti, gan domājot par tirdzniecības sakaru attīstīšanu un visdažādāko savas valsts prezentāciju.
Cik tika iztērēts pasākumiem, un vai varam droši pateikt, ka neesam pārmaksājuši?
2014. un 2015. gadā šai programmai tika piešķirti 5,2 miljoni eiro. Vēl nevaram pateikt precīzi, bet provizoriskie aprēķini liecina, ka būsim izlietojuši 4,6 miljonus. Visa summa nebūs izlietota pilnīgi noteikti. Tas liecina, ka mūsu mērķis nebija par katru cenu iztērēt visu piešķirto naudu, jo apzināmies, ka Latvijā katrs eirocents ir svarīgs un katrai budžeta naudai var atrast labu pielietojumu. Mums gandrīz visās valstīs izdevās vienoties ar sadarbības partneriem, un tie bija ļoti nozīmīgi partneri, kā Nacionālais izpildītājmākslas centrs Pekinā, kas ir pati prestižākā skatuve Ķīnā, un tajā mums notika pat vairāki pasākumi, turklāt ir zināms, ka augustā tur uzstāsies koris Kamēr... Kā mums rakstīja no vēstniecības, prezidentūra ir palīdzējusi atvērt durvis uz prestižām skatuvēm. Tieši tāpat Sarfati Mūzikas aģentūra Francijā, Flažē un BOZAR centrs Briselē – varētu uzskaitīt daudzus, kas mums bija īsti partneri, nodrošināja gan telpas, par kurām mums nebija jāmaksā, gan reklāmas un mārketinga pakalpojumus, veidoja savai ierastajai auditorijai publicitātes pasākumus. Ja mums būtu jāapmaksā pēc pilnas programmas visi izdevumi pašiem, es diezgan droši varu apgalvot, ka tas būtu divreiz dārgāk nekā pašlaik. Jārēķinās, ka mēs nepazīstam šo valstu auditoriju tik labi kā šie centri, koncertzāles vai muzeji.
Tajā pašā laikā bija operas Valentīna viesizrāde – telpu īres maksa Berlīnes Vācu operā bija augsta.
Jā, tie bija 210 tūkstošu eiro, šis bija viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad neizdevās vienoties par partnerību, mēs īrējām šo zāli, un tā ir ļoti liela. Tas bija ļoti ambiciozi – vairāk nekā 1800 skatītāju vietu. Tomēr, ja mēs paanalizējam šo piedāvāto kultūras produktu – pilnīgi jaunu oriģināloperu, kas nav starptautiski pazīstama, un Latvijā ļoti pazīstamais komponists Arturs Maskats nav ļoti pazīstams ārzemju auditorijās, lai arī Andris Nelsons ar daudziem orķestriem ir atskaņojis viņa mūziku. Tas prasa milzīgu laiku un pūles, lai mūsdienu konkurences apstākļos kādu padarītu par starptautiskai auditorijai zināmu personu. Tas ir oriģināls stāsts, un Valentīnas Freimanes grāmata tik tikko iznākusi Vācijā. Tas, ka skatītāju bija vairāk, nekā mēs varētu ietilpināt visā Latvijas Nacionālajā operā, var tikt uzskatīts par zināmu panākumu. Tas prasīja lielas pūles, un esmu pateicīga tiem skatītājiem, kas noticēja reklāmai un atnāca uz izrādi. Tās beigās varējām pārliecināties, ka šis darbs auditoriju no sirds uzrunāja.
Cik liela bija plašsaziņas līdzekļu interese par mūsu pasākumiem ārzemēs?
Ļoti dažāda. Konkrēti to redzēsim, kad būs iesniegtas visas atskaites. Cik man zināms, gandrīz visiem pasākumiem ir bijusi gan informācija pirms, gan rezonanse pēc pasākuma. Ņemot vērā, ka veidojas nākotnes kontakti, pats galvenais ir, cik aktīvi paši mākslinieki un kolektīvi izmantos iespēju turpināt tos attīstīt.
Cik plaša bija sekretariāta veidotā programma Latvijā?
Kopumā šeit bija vairāk nekā 300 pasākumu, lielākā daļa – kultūrvēsturiskās ekskursijas delegātiem, kas pusgada laikā brauca uz pasākumiem. Mēs ļoti daudziem esam parādījuši gan Vecrīgu, gan Stūra māju, Jūgendstila muzeju, visdažādākās kultūrvēsturiskās vietas, pārsvarā Rīgā. Ir bijuši nelieli koncerti pasākumos, konferencēs, vakariņās, kuros esam varējuši parādīt gan pašdarbības kolektīvus, gan profesionālos māksliniekus ļoti kompaktā formātā. Ļoti liels paldies prezidentūrai, ka mums bija iespēja atvest izcilus mākslas notikumus uz Rīgu, kā šobrīd notiekošā Edvarda Steihena fotoizstāde Arsenālā. Arī itāļu portretu izstāde sadarbībā ar Boloņas Universitāti Rīgas biržā, kas bija augstvērtīgākais projekts līdz tam, kāds Rīgas biržā ir rādīts. Mihaila Barišņikova kolekcijas atvešana uz Rīgu sirsnīgi uzrunāja viņa talanta cienītājus. Prezidentūras kultūras programma ir darbojusies dažādos līmeņos – gan mūsu viesiem, gan Latvijas iedzīvotājiem.
Prezidentūras kultūras programma sekoja Rīga 2014 Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai. Tuvākajā laikā kultūras pasākumiem līdzvērtīga finansējuma nav. Kā jūs saskatāt iespēju uzturēt procesu augstā līmenī?
Nevar katru dienu būt salūts. Ir kulminācijas brīži, un prezidentūra ir viens no tiem. Man ir prasījuši, vai mums palīdz vai traucē, ka prezidentūra bija uzreiz pēc kultūras galvaspilsētas gada. Gan palīdz, gan traucē. Mēs saskārāmies ar to, ka daudzi kultūrā nodarbinātie cilvēki bija ārkārtīgi aizņemti 2014. gadā, un paldies Dievam, ka mēs sākām darbu ar prezidentūras kultūras programmu jau 2012. gada vasarā. Vēlāk tas būtu apgrūtinoši iekšējās kapacitātes dēļ, jo cilvēku ir tik, cik viņu ir. Tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi kaut vai mazākā mērā Latvijā sistemātiski uzturēt valsts reprezentācijas funkciju – negaidot tikai 2018. gadu ar Latvijas simtgadi. Ja būs liels pārrāvums līdz 2017.–2018. gadam – tikai paļaujoties uz ārvalstu producentiem –, manuprāt, klusuma brīdis būs pārāk ilgs.
Luksemburga tikko pārņēma prezidentūru no Latvijas. Vai jums ir zināms, kā viņi plāno savu kultūras programmu?
Piektdien Rīgā notika Luksemburgas prezidentūras atklāšanas pasākums Nacionālā teātra Baltajā zālē ar džeza trio piedalīšanos. Lielā atšķirība ir, ka Luksemburgai šī ir, ja nemaldos, septītā prezidentūra, bet Latvijai tā bija pirmā. Visas valstis, kad pirmo reizi prezidējušas, ir ārkārtīgi lielu uzmanību pievērsušas kultūras programmai. Tā ir unikāla iespēja, kas jāizmanto.
Kas no mūsu prezidentūras pasākumiem jūs personīgi gandarīja visvairāk?
Man vislielāko gandarījumu sniedza mūsu mākslinieku izcilais sniegums, ļoti lepojos ar viņiem. Protams, arī publikas novērtējums. Parīzē astoņas minūtes aplaudēja, sauca bravo un beigās cēlās kājās, un tur bija klausītāji, kas regulāri apmeklē koncertus. Mēs savus māksliniekus mīlam, bet ir gandarījums, ka viņus novērtē tie, kuri viņus nepazīst. Arī pēc operas Valentīna izrādes aplausi bija diezgan ilgi, un Valentīna Freimane atzina, ka vācu publika nemēdz tā aplaudēt, tātad izrāde bija viņus uzrunājusi. Un, protams, ir bijusi iespēja iepazīt dažādu kultūru pārstāvju reakciju izpausmes. Pekinā pēc baleta izrādes publika nevarēja aplaudēt, jo bija aizņemta ar visa notiekošā, tai skaitā aplausu, filmēšanu un fotografēšanu.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā