Kopš Aukstā kara beigām vairums Eiropas valstu ir pakāpeniski pārgājušas uz profesionālo armiju, un daudzi uzskata, ka arī Šveicei būtu jārīkojas līdzīgi. Tomēr Šveices bruņotie spēki ir nacionālais lepnums, tādēļ jebkādi ierosinājumi par pārmaiņām parasti izsauc ļoti pretrunīgu reakciju.
1989.gadā referendumā, kurā tika izvirzīts jautājums par armijas likvidēšanu, visai valstij par pārsteigumu 36% nobalsoja par. Savukārt 2001.gadā līdzīgā referendumā armijas likvidēšanu atbalstīja vairs tikai 21% vēlētāju. Aptaujas liecina, ka šobrīd obligātā militārā dienesta atcelšanu atbalsta 31% šveiciešu.
Debates par referendumā izvirzīto jautājumu atklājušas asas domstarpības starp to sabiedrības daļu, kas uzskata obligāto militāro dienestu par reliktu, un tiem, kuri to lolo kā būtisku nacionālās identitātes daļu.
Svētdien gaidāmā referenduma iniciatori ir pacifisti, to atbalsta kreisās partijas, bet pret to iebilst labējie, parlaments un valdība.
"Būs nepieciešams laiks, lai mainītu nostāju. Tas ir diezgan dziļi iesēdies nacionālajā psihē," atzina organizācijas Šveice bez armijas (Gruppe für eine Schweiz ohne Armee) pārstāvis.
Šveicē obligātais militārais dienests attiecas uz vīriešiem vecumā no 18 līdz 32 gadiem un sākas ar septiņu nedēļu militāro nometni. Turpmākajos gados viņiem jāiziet sešas 19 dienu ilgas mācības, zināšanu un iemaņu atsvaidzināšanai. Kopš 1992.gada jauniesaucamajiem ir iespējams izvēlēties arī alternatīvo dienestu. Vīrieši, kuri nedienē, tā vietā maksā īpašu nodokli - 4% no savas algas.
Bruņotā neitralitāte raksturo Šveici jau divus gadsimtus, un kopš Otrā pasaules kara Šveices militārā politika paredz, ka karavīri, atgriežoties mājās no aktīvā dienesta, savus ieročus ņem līdzi, tādējādi atturot iespējamos uzbrucējus. Obligātā militārā dienesta aizstāvji norāda, ka pilsoņu armija ir ne tikai militārs spēks, bet vienojošā saite starp tautu un armiju.
"Es esmu dienējis kopā ar vāciski runājošiem un itāļu valodā runājošiem. Tas saved mūs kopā. (..) Tas ir svarīgi. Es esmu dienējis kopā ar miesnieku mācekļiem un siera darītājiem, un cilvēkiem ar jurista vai uzņēmēja grādiem," aģentūrai AFP norādīja 22 gadus vecais psiholoģijas students Nikolass Bauers.
Tiek uzskatīts, ka obligātais dienests nāk par labu arī ekonomikai, jo tur gūtie kontakti un prasmes biznesa pasaulē tiek novērtētas.
Šveices uzņēmumiem ir jāļauj saviem darbiniekiem pildīt militāro pienākumu. Prombūtnes laikā valsts sedz 80% no viņu algām un vairums uzņēmumu izvēlas piemaksāt atlikušos 20%.
"Militārā sistēma nozīmē, ka armija var paļauties uz cilvēkiem, kuru profesionālā kvalifikācija padara mūsu valsti par vienu no labākajām pasaules ekonomikām," norādīja Šveices aizsardzības ministrs.
Obligātā militārā dienesta aizstāvji arī bažījas, ka profesionālajai armijai nepietiks brīvprātīgo, tā piesaistīs tikai algotņus un ne tos labākos kadrus.
Organizācijas Šveice bez armijas pārstāvis savukārt uzskata, ka mūsdienu pasaule piedāvā daudz un dažādus veidus, kā komunicēt, strādāt un studēt, neskatoties uz dažādajām valodām, un armijas kā tautas vienojošā saite ir pārspīlējums.
"Tā ir tāda kā leģenda. Un kā tad ar sievietēm? Viņas veido pusi no iedzīvotājiem. Vai viņas neskaitās? Un aptuveni 40% no vīriešiem, kuri tiek iesaukti, tiek atzīti par nederīgiem dienestam. Daudzi ir pilsētnieki un vidusšķiras pārstāvji (..), tādēļ ideja par plašu sajaukumu neatspoguļo īstenību," norādīja organizācijas pārstāvis.
Pašreiz Šveices armijā dien 155 000 cilvēku, kas ir ievērojami mazāk nekā 1961.gadā, kad armijā dienēja 800 000 vīru. Gadu gaitā armija ir sarukusi gan stratēģisku, gan finansiālu iemeslu dēļ.