Unikālo Lestenes baznīcu neizpostīja ne vācieši, ne krievi. To izdarīja latvieši. Atjaunojot Lestenes barokālo skaistumu, varam labot likteņa kļūdas.
«Altāris, kancele, biktskrēsls bija ārkārtīgi grezni. Bet kad gāja ārā, varēja labi aplūkot ērģeles, kur Dāvids diriģē un eņģeļi grozās, bet melnais ērglis virs tām lēni kustina spārnus. Bērna acīm tas viss man izskatījās pilnīgi dievišķi!» atceras Inese Cērpa, atjaunotās Lestenes draudzes pirmā priekšniece un atjaunošanas iniciatore, kas pati Lestenes baznīcā kristīta 1934.gada 18.novembrī. Visticamāk, tieši ērģeļu skaņa un kustīgās figūras, likušas mesties dievlūdzējiem ceļos un teikt «Ak, svētā Lestene!» — šis teiciens pat folklorizējies. Taču padomju laikā baznīcā tika iekārtota graudu kalte.
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, vēl jauneklis būdams, 60.gadu beigās pārvedis uz Rundāli visu, ko no greznā Lestenes interjera bija iespējams glābt. Restaurētais Lestenes altāris pa fragmentiem joprojām izstādīts Rundāles pils staļļos, un nu muzejs gatavs atdot baznīcai saglabātās mākslas vērtības. Nupat no Rundāles uz Lestenes baznīcu pārvests pirmais objekts — kanceles balsts, kas varētu būt kā simbols tam, ka vērtības baznīcā atgriezīsies.
Imanta Lancmaņa, Māras Zālītes, Ineses Cērpas, Lestenes draudzes priekšnieces Valdas Bunkšes, Lestenes baznīcas atjaunošanas fonda vadītājas Diānas Kovaļovas un mācītāja Kaspara Kovaļova atmiņas un pārdomas par baznīcas likteni kara gados, padomju laikā un šodien lasiet jaunajā Sestdienā!