Man ir neārstējama slimība. Parastā dzīvildze ir 10 gadu. Mans termiņš jau nodzīvots. Ļoti gribas mājās, – stāstu par to, kā izvērties dzīvē pirmais un ilgi gaidītais ārzemju ceļojums, sāk dzīvespriecīgā Inga. Viņa atsaucās SestDienas aicinājumam dalīties ar savu atgriešanās stāstu Covid-19 izraisītā haosa dēļ (rakstu par Latvijas vēsturē lielākās repatriācijas redzamo un neredzamo pusi meklējiet iepriekšējā SestDienas numurā vai portālā diena.lv).
Ar Ingu sazinājos pirms Lieldienām – tobrīd viņa ar māsu Kristīni un savu jaunāko meitu Annu vēl bija iestrēgusi Marokā bez cerības tuvākajā laikā tikt mājās. Arī savu 57. dzimšanas dienu Inga 1. aprīlī nosvinēja Marokā. Latvijā visas trīs atgriezās tikai aizvadītajā svētdienā. Raksta publicēšanas brīdī viņām rit sestā pašizolācijas diena. Šo laiku viņas pavada Annas īrētā namiņā Smārdē – astoņus kilometrus no Ingas mājām Tukumā.
Saule, smaidi un karantīna
Kā viss sākās? Inga sava mūža pirmajam ceļojumam, cītīgi krājot naudu, biļetes bija nopirkusi jau pirms gada. Bija iecerēts ģimenisks pasākums, taču četriem līdzbraucējiem dažādu iemeslu dēļ nācās palikt mājās. Inga ar jaunāko meitu no Latvijas izlidoja 9. martā. Tobrīd Latvijā ar jauno koronavīrusu saslimuši bija tikai daži cilvēki, Marokā – viens. Anglijā abām pievienojās Ingas māsa Kristīne, viņas dēls Oskars ar draudzeni Dārtu un kopīgs draugs Elmārs. Inga, Kristīne un Anna Marokā bija plānojušas palikt līdz 24. martam, pārējiem biļetes lidojumam atpakaļ uz Angliju bija agrāk. Inga atzīst, ka īsi pirms ceļojuma vēl bijis pārdomu brīdis – braukt vai nebraukt. Tomēr biļešu pārdevējs (Aero) mierinājis: ja tobrīd Covid-19 jau plosīto Milānu, caur kuru bija paredzēts mājupceļš, slēgs, ceļotājus aizvedīšot uz citu lidostu. Arī apdrošinātāji solījuši segt izmaksas.
"It kā viss kārtībā. Lidmašīnā izvilku vēl laimīgo kārti, tur pēdējais teikums: lido droši!" atminas Inga. Bailēs no karantīnas Inga gan līdzi paņēmusi papildu zāles vienam mēnesim. Tās maksā vairāk nekā 2000 eiro un tiek stingri uzskaitītas. "Bija bail, ka neatņem kādā lidostā," piebilst Inga. Tā gan nenotika, un uzreiz jāsaka: mājās Inga paspēja laikā. Zāles būtu beigušās 23. aprīlī.
"Marokā ielidojām laimes pārpilni. Saule, smaidīgi cilvēki, cerības uz piedzīvojumiem," ceļojuma sākumu raksturo Inga. Par neparedzētajiem piedzīvojumiem tobrīd ceļotāji vēl nenojauta. Paspēja gan tuksnesi apskatīt, gan ar kamieļiem izjāt, gan miljona zvaigžņu viesnīcā pagulēt. Pēc brauciena uz ūdenskritumiem ceļš uz naktsmītni Sāfī pilsētā. "Bija 14. marts. Iekārtojāmies dzīvoklītī, sadabūjām paroles internetam un uzzinājām, ka Latviju slēdz un mums ir divas dienas, lai atgrieztos mājās. Milzīgs uztraukums, neticība, izmisums, asaras un vēl neskaitāmas emocijas. Tad dziļi ievilkām elpu," atceras Inga. Drudžaini tikušas meklētas aviobiļetes – cenas vienam cilvēkam no 700 līdz vairāk nekā 1000 eiro. "Tik daudz naudas nav. Ātri piesaku Ferratum kredītu. Piecu minūšu laikā nauda ir kontā. Pirksim, bet biļešu vairs nav. Šoks. Mājās netiekam," turpina Inga. "Drusku paraudam un nolemjam, ka jātiek pēc iespējas ātrāk uz Angliju, kur pie Kristīnes izolēsimies." Nopirktas biļetes uz tuvāko reisu 20. martā.
Elmārs atpakaļ uz Angliju ticis 15. martā, kā bija plānojis; Dārtai un Oskaram lidmašīna no Fēsas bija paredzēta divas dienas vēlāk. Arī veiksmīgi. Taču 19. martā Marokā tiek ieviesta karantīna – viesnīcas un viesu namus slēdz, valsts izsniedz dezinfekcijas līdzekļus un izdod rīkojumu visu dezinficēt. Karantīna arī nozīmē, ka Ingas, Kristīnes un Annas reiss uz Londonu tiek atcelts. "Tikai vietējo cilvēku sirsnība un iejūtība mums palīdzēja. Mūs padzirdīja ar tēju, pabaroja. Pateicībā uzdāvinājām līdzi paņemtos suvenīrus. Pretī dabūjām dāvanas, tai skaitā dezinfekcijas līdzekli rokām. Trijatā bijām iesprostotas Marokā. Nezinājām, kur paliksim," saka Inga.
Marokā dzīvojošā latviete Auce palīdzējusi atrast dzīvoklīti netālu no Agādīras, tur visas trīs ceļotājas gaidīja iespēju tikt atpakaļ uz Latviju.
Neziņas laiks
Ārlietu ministrija, kas kopā ar airBaltic un Satiksmes ministriju organizēja repatriācijas reisus, ar trim latvietēm regulāri sazinājās, un par valsts atbalstu viņas nesūdzas. Tieši otrādi. "Pirmo reizi mūžā sajutu, ka manai valstij nav vienalga, kur es esmu un kā jūtos," teic Inga un izsaka īpašu pateicību Latvijas vēstniecības Francijā pirmajai sekretārei Ilzei Spiridonovai. "Viņa mūs atveda mājās."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24.- 29. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Ku ku
ha, ha
nesapratu